Neviens negrib kļūt par Straujumu

Varēja jau kaut kā ātrāk un vienkāršāk, taču politiķi jaunā premjera meklēšanu ir izlēmuši taisīt kā meksikāņu seriālu – pastiept garumā sāpi un asarainību.

28. decembrī Vienotība pateiks savu gala lēmumu, ko īsti šī partija virzīs premjera amatam. Pašlaik Vienotība pēc savas frakcijas un valdes kopsēdes turpina virzīt partijas līderi Solvitu Āboltiņu.

Tikmēr Nacionālā apvienība ir paziņojusi, ka Āboltiņu neatbalstīs neparko, nekādā gadījumā.

Tā jau ir saķeršanās skarbā klinčā, jo, ja neviens nepiekāpjas, tad ir vai nu vecā trīspartiju koalīcija bez Āboltiņas, vai arī Āboltiņa kā premjere, bet cita koalīcija bez Nacionālās apvienības.

Āboltiņai ir labas un sliktas īpašības. Viņai ir spējas vadīšanā un organizēšanā, nav ieciklējusies kādā vienā šaurā nozarē, bet spēj «tvert laukumu» visā dinamikā. Taču Āboltiņa pati sevi norok ar pārāk asu mēli un apbrīnojamu spēju izrīkoties tā, lai lielā daļā sabiedrības izraisītu pret sevi nepatiku. Ir radies iespaids, ka Laimdotas Straujumas nost dabūšanā no premjeres krēsla savu roku ir pielikusi Āboltiņa. Nu un tad vēl amizantā ūjināšana, ejot garām pensionāru piketam. Āboltiņa gan par to ir visvisādi atvainojusies, taču mieles paliek.

Socioloģisko pētījumu firma SKDS pēc Neatkarīgās pasūtījuma nupat ir veikusi aptauju, un Āboltiņa tajā ir tikai 12. vietā ar 3,9% sabiedrības atbalsta. Firma TNS konstatējusi vēl mazāk – 3%.

Nacionālā apvienība tik asi stāv pret Āboltiņu tāpēc, ka vēl svaigā atmiņā ir 18. novembra svētku laiks. Nacionālās apvienības politiķe, Saeimas spīkere Ingrīda Mūrniece svinīgajā runā mazliet pieskārās arī mūsdienu aktualitātēm, izsakoties kritiski par pašreizējo varu. Āboltiņa uz to reaģēja nikni – uzbrūkot Mūrniecei un dēvējot viņas teikto par spļāvienu sejā. Dabiski, ka pēc tādas skandalēšanās Nacionālā apvienība par Āboltiņu pat dzirdēt negrib.

Kāpēc Vienotība spītējas un tik un tā paliek pie Āboltiņas kandidatūras? Laikam tas tāpēc, ka partija ir nonākusi pie bezdibeņa malas un tai jāatbild uz jautājumu, vai vārdi «Vienotība pastāv» maz ir lokāmi nākotnes formā.

Pašai gāzt savu premjeri un pēc tam palikt bez premjera posteņa partijai būs smaga izgāšanās, trieciens pašapziņai un imidžam. Tāpēc jāspirinās līdz pēdējam, jāblefo, liekot bankā visus žetonus.

Vienotība varētu bez trokšņa nomainīt Āboltiņu pret kādu citu kandidātu, taču atsedzas padrūma aina. Partijas kadru rindas ir paplukušas. Tie, kas varētu premjerēt, to negrib, savukārt tie, kas gribētu, nevar. Varētu, piemēram, Andris Piebalgs, taču viņš ļoti, ļoti negrib būt premjers. Varbūt varētu Ilze Viņķele, taču viņai ir sarežģītas attiecības partijas iekšpusē – viņa ir tāda kā iekšējā opozīcija. Rihards Kozlovskis acīmredzot jūt, ka viņa aicinājums un spēju griesti ir iekšlietu vai aizsardzības sfēra, bet ne visa valsts kopumā. Partija var meklēt pēc svaigām asinīm pa pašvaldībām – ir Cēsu mērs Jānis Rozenbergs, Salaspils mērs Raimonds Čudars. Taču tā arī tāda grābstīšanās vien ir. Turklāt abi godājamie politiķi ir zvaigznes savā areālā, bet visas valsts mērogā viņi nav pārāk pazīstami. Būtu dīvaini tā uzreiz nākt pie tautas un sacīt: «Šis te kungs, kuru jūs pirmoreiz redzat, tagad jums būs lielākais priekšnieks.»

Šajos apstākļos premjera krēsls pats krīt ZZS rokās, lai gan ZZS iepriekš uz to nebija ne domājusi, ne cerējusi. Ja Vienotība un Nacionālā apvienība paliek pie sava, gluži reāli var būt, ka jauno valdību tiek aicināts sastādīt kāds no ZZS. Saskaņā ar SKDS reitingu, sabiedrība vislabāk par premjeru gribētu redzēt Ventspils mēru Aivaru Lembergu (36,7%). Taču Lembergs ir jau pateicis, ka nekandidēs. ZZS ir Māris Kučinskis, Jānis Dūklavs, Dana Reizniece-Ozola. Saprotams, ka ZZS redz premjera krēslā slazdus. Nekāds dižais ekonomikas uzrāviens tuvākajā laikā nav iespējams, lec kaut no biksēm ārā. Var sanākt gods kļūt par jaunu virsnieku, kas «nolaidis uz grunti plaukstošu uzņēmumu».

Neviens negrib nonākt neapskaužamajā Laimdotas Straujumas situācijā. Straujumai ilgu laiku nācās slēpt, ka viņa patiesībā nav nekāda premjere, bet tikai tāda kā sapulču vadītāja un runājoša galva preses un sabiedrības priekšā. Beigās pat arī lāgā parunāt viņa nevarēja, jo nebija informēta par savas valdības iecerēm un lēmumiem.

Vai jaunais skolotājs, lai kurš tas būtu, spēs apgāzt naudas mijēju galdus tempļa priekšā? Jaunajam premjeram būs jāpanāk, ka lēmumi netiek pieņemti kaut kur pa kaktiem un atnesti viņam tikai beigās uz parakstīšanu.

Ļoti vajadzētu, lai atnāk cilvēks, kurš piespiež valdības locekļus sevī klausīties un klausīt. Kur tādu dzelzs rakstura cilvēku lai tagad ņem? Tā ir liela problēma.