Nelaime un sistēma
Desmit riteņbraucēju notriekšana pie Garkalnes ir baiss negadījums. Droši vien pie vainas ir cilvēka faktors – poļu šoferis būs bijis neuzmanīgs. Riteņbraucējs ir tāds pats ceļu satiksmes dalībnieks kā auto vai motocikls. Tas, ka riteņbraucēju grupa virzās pa ceļu lēni, nenozīmē, ka tā apdzenama pavirši, nepārliecinoties, vai manevrs būs drošs.
Negadījums ir uzjundījis daudz jautājumu. Vai ir labi, ka pa šoseju brauc 12 gadus veci bērni? Vai atbildība nav arī trenerim, kurš sēdēja avarējušajā vieglajā auto? Vai drīkst darīt tā, ka riteņbraucēji atrodas ne tikai pavadošās automašīnas priekšā, bet viens ir minies arī aiz mašīnas?
Nebūtu labi, ja pie vainīgo kāķa par grēkāžiem tiktu vilkta sporta skola un treneris. Var jau treneri kaunināt un teikt, ka aiz pavadošā auto velosipēdi braukt nedrīkst, taču iztēlosimies, kā tas izskatās dabā. Viens vai daži riteņbraucēji sagurst, sāk braukt lēnāk. Likt tagad visai grupai braukt lēnāk? Treneris tad parasti atļauj sagurušajam kādu brīdi atpūsties un braukt ar mazāku slodzi automašīnas aizvējā. Ja jau kravas automašīna uzskrēja visai riteņbraucēju grupai un arī to pavadošajam auto, tad maz tur bija nozīmes, kur atrodas kurš riteņbraucējs – priekšā vai aizmugurē.
Vai šāds negadījums bija novēršams, vai līdzīgi negadījumi novēršami nākotnē? Negadījumi pavisam ir novēršami, tikai aizliedzot braukt ar velosipēdiem pa šoseju un likvidējot riteņbraukšanas sportu kā tādu. Bet citur pasaulē riteņbraucēji trenējas uz tādiem pašiem ceļiem kā Latvijā...
Nevar gan arī teikt, ka te nebūtu vielas pārdomām un ka viss būtu kārtībā sistēmiski. Latvija ir pirmajā vietā Eiropā letālu autoavāriju skaita ziņā, turklāt šāda drūma statistika ir hroniska, tas atkārtojas gadu no gada. Vairāk nekā 100 nāvju uz miljonu iedzīvotāju gadā ir baiss skaitlis. Ļoti liels īpatsvars šajā nāvju statistikā ir uz šosejām un ielām mirušiem gājējiem un riteņbraucējiem.
Droši vien Garkalnes negadījums ir viela pārdomām arī par kādu normu un noteikumu pārskatīšanu un uzlabošanu velobraucēju treniņu organizēšanā. Ko darīt, lai velobraucēji būtu labāk pamanāmi? Varbūt tomēr stingri jāaizliedz braukt aiz pavadošā auto? Varbūt bērniem tomēr nevajag braukt pa šosejām? Čempionu medaļas ir laba lieta, bet bērna dzīvība tomēr ir prioritāra.
Nevar teikt, ka pēdējo 20 gadu laikā ceļu satiksmes drošībā un braukšanas kultūrā nekas pozitīvs nav noticis – sen vairs nav kā padomju laikā, kad gājēju pāreja braucējiem neko nenozīmēja un viņi drāzās tām pāri gājēju deguna priekšā vai tieši gājējiem virsū. Tomēr šā pozitīvā ir par maz. Acīmredzot par maz ir sodu, par maz policijas operatīvā darba, par maz izskaidrošanas, informēšanas un audzināšanas.
Zolitūdes Maxima sabruka noziedzīgas nolaidības un liktenīgu sagadīšanos mijiedarbībā. Turklāt nelaimes saknei bija sistēmisks raksturs, kuru gan diemžēl Saeimas izmeklēšanas komisija ir pavāji izgaismojusi. Taču vai būvniecība un satiksme ir vienīgās jomas, kur noslēpusies tup, ņirdz un nākamos upurus gaida nelaime?
Droši vien nē. Ir, piemēram, tāda lieta kā dūmeņi. Rīgā un citās pilsētās joprojām ir daudz ēku, kas tiek apsildītas ar malkas apkuri. Izsenis mūsu senči zināja, ka dūmeņi ir jātīra regulāri, ka tur sakrājas sodrēji, kas vienā nelāgā brīdī aizdegas. Un tad ir tik liels karstums un liesmas, kas var izšauties ārā no dūmeņa, un var aizdegties visa māja. Dūmeni nevar tā vienkārši iet un iztīrīt pats – tur jāsauc skursteņslauķis, kam ir atbilstīgas prasmes un aprīkojums. Normāli būtu tā, ka namu apsaimniekotājs rūpējas, lai skursteņi ir iztīrīti, pašvaldība neuztraucas, jo uzticas apsaimniekotājiem, bet Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests vienā mierā krāc, kasīdams vēderu, jo nav izsaukumu un ugunsgrēku. Taču realitātē ir pavisam citādi – glābēju sirēnas rudenī kauc bez rimas, dūmeņu tīrīšana ir pilnīgā pašplūsmā. Apsaimniekotāji, kad tiem lūdz atsūtīt skursteņslauķi, atcērt, ka skursteņi nav viņu atbildība un lai iedzīvotāji sauc skursteņslauķus paši. Tādos namos, kur ir astoņi vai vairāk dzīvokļu, daļa iedzīvotāju ir vai nu trūcīgi tantuki, vai dzērāji, kam nav naudas, tāpēc apmaksāt skursteņslauķa pakalpojumus nav vienkārši. Rezultātā dūmeņi netiek iztīrīti vienu gadu, divus gadus, piecus gadus. Lūk, kur sistēmiska rakstura nelaimju augsne – apburts amatpersonu un institūciju loks, kurā nav atbildīgo un vainīgo. Tas, ka šur un tur dūmvada dēļ nodeg kāda māja un iet bojā cilvēki, ir nieki. Viens, divi vai četri bojāgājušie taču nav nekas īpašs. Tas nav tik pamanāmi kā Zolitūdes Maxima, kur vienā vakarā bija 54 bojāgājušie. Bet, ja nav tik pamanāmi un satraucoši, tad valsts un pašvaldības dzīvo atslābušas un neliekas ne zinis. Vai tiešām jāsagaida kāda milzīga traģēdija ar lielu apdegušu līķu kaudzi, lai attaptos un sāktu kaut ko gudrot?