Rotaļas ar globusu
Bērni mēdz būt ļoti nežēlīgi. Vienmēr klasē ir kāds līderis – skaistulis, stiprais futbolists, uz kuru sapņaini kūst visas meitenes. Līderim ir viņa galms – viņa draugi.
Tad ir pelēkais, it kā neitrālais, bet līderus klusi atbalstošais viduvējību slānis. Un ir autsaideri – parasti tas ir kāds briļļainis, dīvainis, pumpainis, resnītis, bērns no nelabvēlīgas ģimenes, skolēns, kam visi dara pāri, apsaukā, sit un saber sniegu somā, kur burtnīcas ar vāji izpildītiem mājasdarbiem. ASV, kur viegli pieejami ieroči, nereti gadās, ka klases atstumtais tiek iedzīts tik tālā trakumā, ka ņem tēta automātu un apšauj klasesbiedrus un skolotājus. Labākajā gadījumā atstumtais paklusām satrenējas kādā cīņas sportā un sadod stiprajam līderim pa muti.
Lai cik tas būtu smieklīgi vai bēdīgi, šis pats modelis darbojas arī lielajā politikā. Lielvalstu līderi lemj valstu un tautu likteņus, taču ir lieli, nežēlīgi bērni. Lai vai kurš būtu pie varas stūres Krievijā – Jeļcins, Medvedevs, Putins –, rietumvalstis ar ASV priekšgalā ir izturējušās augstprātīgi un naidīgi pret Krieviju. Krievijai ir norādīts, ka tā vairs nav nekāda globāla līmeņa lielvalsts un tās loma turpmāk ir apgādāt ar izejvielām lielos un stipros. ASV līderis nekautrējās reiz paziņot, ka viņa valsts ir ar īpašu, izredzētu misiju nest demokrātiju visai pasaulei. Vācijas līdere tikmēr iepļāpāja, ka Krieviju redz kā pārāk izpletušos pāri sestdaļai sauszemes – ka Krievijai vienai pašai tik pārmērīgi lieli dabas resursu labumi nepienākas. Pēdējos 20 gados ASV ir darbojušās pēc saviem ieskatiem bijušajā Dienvidslāvijā, Latīņamerikā, Afganistānā, Irākā, Ziemeļāfrikā, Ukrainā un visur citur. Attiecībās ar Krieviju tas ir bijis augstprātīgs diktāts: «Tev nav demokrātijas, tu esi stulba, tevī nav cilvēktiesību ievērošanas. Par to tad saņem «Magņicka sarakstu» un visādas sankcijas! Mēs izvietosim savas raķetes tev deguna priekšā Čehijā. Mēs aizstāvam zagli – oligarhu Hodorkovski, kurš ir kuces dēls, bet tas ir mūsējais kuces dēls.» Un tādā garā.
Ir gan bijuši īslaicīgi salabšanas brīži, kad lietas virzījās uz tādu kā draudzību – Obama runāja par «restartu» attiecībās ar Krieviju, taču tas kaut kā pačibēja.
Katrai darbībai mēdz būt pretdarbība. Krievijas līderi un ideologi nedarbojas atrauti no savas tautas. Tauta ir ilgi dzīvojusi skumji un nabadzīgi. Ikviena tauta spēj paciest ierobežojumus, bet nespēj paciest pazemojumus. ASV un rietumvalstis ir atkārtojušas tās pašas fatālās kļūdas, ko pēc Pirmā pasaules kara Francija un Anglija pret Vāciju. Vācija tika pazemota ar reparācijām un teritoriju atņemšanu, kas kļuva par lielisku augsni Hitlera nākšanai pie varas. Vēsture gandrīz vai punkts punktā atkārtojas – dzenot stūrī Krieviju, ir panākts, ka ir radusies pasaulei bīstama, aizvainota valsts, kas pēc Krimas aneksijas tagad ir «piecēlusies kājās» un draud visiem sadot pa zobiem. Diemžēl pārgudrie institūti, kas pēta Krieviju, nav skatījušies krievu filmas, nesaprot krievu jokus un lamuvārdus, nav lasījuši krievu klasiķus, kamdēļ nav adekvātas izpratnes par krievu domāšanu. Krievu līderis Putins nekad neko nedarīs zem spiediena – ja viņam draudēs, viņš draudēs vēl stiprāk pretī. Rietumos mēdz Putinu demonizēt, kariķēt un par zemu novērtēt, taču Putins nav tas durnis, kurš Obamas izpratnē it kā grib atjaunot PSRS. Putinam ir ass, analītisks prāts, prasme izmantot pretinieka kļūdas un drosme, ar ko vajadzētu rēķināties, ja grib pret viņu spēlēt pokeru. Putina nelaime ir tā, ka viņš ir priekšnieks valstī, kur pēdējo 500 gadu laikā valsts pārvaldes formu tās dziļākajā būtībā nav mainījušas ne revolūcijas, ne kāds demokrātijas eksports.
Krievija Sīrijas kolīziju neizmanto, lai censtos salabt ar Rietumiem, bet vēl vairāk eskalē sasprindzinājumu.
Sīrijas karu rezultātā ir radies monstrozs veidojums – Islāma valsts, kas ir naidnieks visai pasaulei, absolūts ļaunums. Krievijai bija iespēja līksmā valša ritmā vienoties ar Rietumiem, ka tagad ņemsim un visi kopā to iznīcināsim, dibināsim koalīciju pret Islāma valsti līdzīgi kā antihitlerisko koalīciju Otrajā pasaules karā. Un tad mazliet tā kā aizmirsīsim Ukrainu.
Taču tā vietā Krievija uzvedas huligāniski – veic uzlidojumus ne tādā veidā, kā pret Islāma valsti, bet iestājoties par ASV nīsto Bašara Asada režīmu un tam izpalīdzot. Tā atkal ir dūres parādīšana Rietumiem. Tas rāda, ka Putina galmam nav vēlmes izrādīt sevi kā potenciālu sadarbnieku ar Rietumiem. Uzlidojumi Sīrijā ir nevis tādēļ, lai salabtu ar Rietumiem, bet iekšpolitiskajiem mērķiem – turpināt uzturēt Krievijas sabiedrībā naratīvu par «piecelšanos kājās» un došanu pa purnu visiem. Krievijas līderis ir tik daudz melojis, ka, lai ko viņš tagad teiktu, Rietumos neviens viņam neticēs. Bet viņš jau arī nesatraucas par to, ka viņam netic. Viņam ir svarīgi, lai tic Krievijā. Krievijas sabiedrībā ir ilgu laiku ciests aizvainojums, naidnieku meklēšana un atrašana kaut kur ārpus. Un tagad ir prasmīgi uzpropagandētavaroņsajūta, ka Krima ir mūsu un arī Sīrijā mēs esam vareni.
Bijušais klases «vaņučka» ir satrenējies, un viņam ir melnā josta džudo un karatē.