Politikāņu strupceļi

Bēgļu straumes no Sīrijas, Irākas, Afganistānas un Āfrikas ir radījušas milzu stresu daudzu Eiropas Savienības valstu ļaužu un politiķu prātos. Ir piemirsusies pēckara laika pieredze, kā un kas jādara, kad notiek liela apmēra tautu staigāšana. Tāpēc ir tik daudz dīvainību, daudz neloģiskas, nekonsekventas rīcības. Bēgļu dēļ ir noticis kas tāds, kas vēl nesen nebija iedomājams – atjaunota robežkontrole starp vairākām ES valstīm.

Pašreizējam strupceļam un neprāta dejai līdzi kratās arī Latvijas politika. Uz Latviju bēgļu nelaime attiektos diezgan mazā mērā, jo Latvija nav patvēruma meklētāju mērķis, taču Vakareiropa nevēlas viena pati nocīnīties ar bēgļu masām un grib, lai daļu cilvēku pie sevis uzņem arī Austrumeiropas valstis. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers grib 120 tūkstošus bēgļu sadalīt pa ES valstīm pēc piespiedu kvotu principa, kas izsauc pretestību. Lai gan vēl pavisam nesen visu triju valdošās koalīcijas partiju pārstāvji plašsaziņas līdzekļiem pareģoja, ka bēgļu problēma jau nu nebūs tā, kuras dēļ var sākties nopietna šķelšanās un valdības krišana, nupat šķelšanās notiek pilnā sparā. Vienotība ir gatava ņemt bēgļus, bet Nacionālā apvienība un ZZS iebilst pret papildu bēgļu uzņemšanu.. Tas, ka nav nostājas, neizskatās glīti, jo vienīgā valsts, no kuras iekšlietu ministrs nepiedalījās ES iekšlietu ministru sanāksmē, bija Latvija. Taču varam mierināt sevi ar domu, ka Latvija nav vienīgā valsts Eiropā, kuras politiķu izdarības, izteikumi un lēmumi neizskatās skaisti. Latvija kopējā jezgā pašlaik izskatās kā tāda, kas problēmu atsakās risināt, strausiski iebāžot galvu smiltīs un uzprasoties uz spērienu.

Tomēr ir stipri pārspīlēta Ārlietu ministrijas biedināšana, ka nupat Latvijai gals būs klāt – par spītēšanos bēgļu lietā no Latvijas novērsīšoties ES institūcijas, naudas nebūs, un NATO arī vairs mūs nesargās. Latvija ar nevēlēšanos uzņemt daudz papildu bēgļu nav unikāla, bet tāda pati kā Višegradas līguma valstis, kas neiebilst pret bēgļu uzņemšanu, bet iebilst pret pazemojošo obligāto kvotu uzspiešanu. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs gan gribētu noziņot uz Briseli, ka latvju zeme ir pati paklausīgākā un skrien ratiem pa priekšu, lai izpildītu Junkera kvotas, vēl pirms citas valstis paguvušas. Taču koalīcijas politiķi ir gausi, un Rinkēviču tas tracina.

Vienotības politiķe Solvita Āboltiņa pauž, ka Latvijā nupat jau iestājusies konstitucionālā krīze. Āboltiņa pati gribētu iesēsties Straujumas vietā, tāpēc tik dramatisks situācijas vērtējums. Konstitucionālā krīze ir tad, kad nekā vairs nav – kad ir bankrots. Bankrota pagaidām vēl nav, bet ir acīm redzama mazspēja. Tas nu gan ir. Laimdotas Straujumas valdība ir mazspējīga ne tikai bēgļu jautājumā, bet vai katrā vietā un lietā, kurai tā skaras klāt – budžetam, tieslietām, bērnudārziem, piensaimniekiem. Ir ļaudis, kas cer izmantot pašreizējo ālēšanos ar bēgļiem un vispārēja trokšņa laikā klusi nokopt Ventspils naftu. Nebeidzamā ņemšanās ar tādām lietām kā Ukraina, Grieķija, bēgļi, kur Latvijai nav ne varas, ne teikšanas, lieliski noder kā dūmu aizsegs nejēdzīgām darbībām, kas var atstāt sliktu iespaidu uz tautsaimniecību. Pašreizējā valdība nav tikusi galā ar hronisko valdību kaiti – ar neuzticību valdībai un politiķiem. Diemžēl muļļāšanās bēgļu jautājumā šo neuzticību vairo. Jo nedz premjere, nedz kāds cits lēmējs nepaskaidro, kā, kad, kur, cik bēgļu tiks uzņemti, kā viņus uzņems, kur viņi dzīvos, cik tas maksās, kas maksās, vai viņus integrēs tepat, vai arī viņi paliks tikai uz laiku. Straujuma ir radījusi iespaidu, ka zina vairāk nekā pārējā sabiedrība, tikai nevēlas savā informācijā dalīties.

Saskaņā ar loģiku valdībai nevajadzētu sabrukt, jo trīs koalīcijas partijas ir brīnišķi sadalījušas ietekmes sfēras un bauda varu pār satiksmi, finansēm, vidi un citām jaukām lietām. Valdības brukšana var radīt pozīciju pasliktināšanos, labu amatu zaudēšanu. Tāpat ar diezgan lielu varbūtību var paredzēt, ka, ja valdība sabrūk, atkal nāksies atgriezties pie tās pašas vecās koalīcijas. Vienalga, vai būs šī vai cita valdība, bēgļu problēma pati neatrisināsies. Taču politikā ne vienmēr viss notiek loģiski – mēdz būt tā, ka vārds pa vārdam, un politiķi saiet matos uz līdzenas vietas. Katrā ziņā bēgļu krīze ir pārbaudījums Straujumai un valdošajai koalīcijai. Ja turpināsies līdzšinējā ļenganā ļumība, tas labi nebeigsies.