Zatlera reliktais starojums
Izdevniecība Jumava laidusi klajā Valda Zatlera grāmatu ar zīmīgu, pašironisku nosaukumu Kas es esmu. Jau rīta agrumā pirmdien cilvēki mīņājās pie grāmatnīcām, lai eksprezidenta memuārus iegādātos, taču, uzzinot grāmatas cenu, ne viens vien potenciālais lasītājs sašļuka: «Nē, tik daudz par Zatleru nevaru maksāt.»
Skaidrs, ka grāmata negūs tādu izplatību ļaužu masās, lai kļūtu par nozīmīgu iekšpolitikas procesus ietekmējošu ieroci, tomēr ar tās iznākšanu Zatlers ir pievērsis sev uzmanību – viņu intervē un piemin televīzijā, presē un sociālajos medijos. Tādā veidā eksprezidents ar saviem memuāriem cenšas nosūtīt uz mūsdienu politiku tādu kā relikto starojumu no sen dzisušas politikas zvaigznes.
Pašlaik aizvien aktuālāks kļūst jautājums par jaunām Valsts prezidenta vēlēšanām, kur netrūkst minējumu, kas īsti kļūs par prezidentu. Tāpat daudz diskusiju ir arī par prezidenta ievēlēšanas veidu. Šajā sakarā Zatlers intervijās gaužas, cik tas ir slikti, ka tik nozīmīga loma politikā ir vārdiem «pietrūkst balsu». Laikam tāpēc, ka viņš pats nekļuva par prezidentu uz otro termiņu tāpēc, ka viņam pietrūka balsu. Bet nu ar balsīm tā gadās, ka dažam to pietiek, bet citam pietrūkst...
Zatleram joprojām dziļi kremt nekļūšana uz otru termiņu par prezidentu, un nerimst viņa apvainošanās uz tālaika valdošās koalīcijas partiju līderiem un īpaši uz Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Zatlers spriedelē par Lemberga ietekmi, kura nemaz jau tik liela neesot, un vienīgais, ko Lembergs dancinot, esot ZZS.
Vispār jau ar to Lemberga ietekmi ir tā, ka atkarībā no vajadzības viņa oponenti to zīmē vai nu kā milzīgu un visaptverošu, vai citā gadījumā kā mazu, mazmazītiņu. Lai kā tur būtu ar Lemberga patieso ietekmi, viens gan ir skaidrs – no paša Zatlera bijušās ietekmes nav palicis pāri nekas.
Zatlers ir «misters Vilšanās». Bija godājams ārsts, Valsts prezidents, pēc tam paša vārdā nosauktas partijas un lielas Saeimas frakcijas izveidotājs. Un tad kosmiskā ātrumā izzaudēja visu tam dāvināto elektorāta uzticības kredītu. Uz Zatlera popularitātes rēķina ārkārtas vēlēšanās parlamentā iekļuva bars pelēku, mazkompetentu, sīksavtīgu ļaužu, kas parādīja, cik maz var uzticēties politiķiem, kuri nāk ar pārspīlētiem, tukšiem solījumiem, ar agresīvu iepriekšējās valdīšanas noliegumu, kas spēj vien postīt un graut, bet neko sakarīgu vietā neuzceļ. No kādreiz varenās Zatlera Reformu partijas rindām tagad vien daži ir palikuši politikā tāpēc, ka manīgi laikus pārbēga uz citu partiju kuģu klājiem.
Zatlers ir tikai cilvēks, un viņu var saprast – viņš vēl nebija kļuvis par Valsts prezidentu, kad jau nokļuva Sarmītes Ēlertes un viņas sorosiskās komandas kūrētas antikampaņas apkampienos. Zatlers tika sunīts un gānīts gan presē, gan radio un televīzijā, gan internetā. Ne katrs spēj izturēt tādu psiholoģisko spiedienu. Neizturot indīgos kodienus, Zatlers sāka locīties un ēlertistiem izpatikt. Pēc tam šāda locīšanās un mētāšanās kļuva par viņa darbības pamatprincipu – kurš stiprāks, tam pakalpo, kādi vēji pūš, tur vējrādītājs pagriežas. Kad Zatlera valdīšanas pilnvaru termiņš gāja uz beigām, politiskajā vidē visiem bija skaidrs, ka uz Zatleru nevar paļauties. Tāpēc viņš nekļuva otrreiz par prezidentu.
Vēlāk mētāšanās, nekonsekvence, viedokļa maiņa izpaudās vēl spilgtāk – paziņojot, ka tikai ar tankiem var izjaukt ZRP un Saskaņas ciešo sadarbību, un nākamajā dienā jau Saskaņu uzmetot.
Bēdīgi slavenais Zatlera rīkojums Nr. 2 nāca laikā, kad jau tāpat bija stipri vien devalvēti tādi jēdzieni kā «parlaments», «Saeima», «deputāts», «valdība», «partija». Bija tāda nelaime kā globāla krīze, un ļaudis tās izraisīšanā vainoja Latvijas valdību. Zatlers samusināja un iejūsmināja plašas ļaužu masas ar cerību, ka nu tik būs viens politisks spēks, kas nesīs maizi, daili un laimi. Taču iznāca otrādi – milzīgās cerības izrādījās nepamatotas, un līdz ar to arī parlamentāras iekārtas vērtība tagad ir devalvējusies vēl vairāk, elektorāta aktivitāte vēlēšanās ir aizvien zemāka.
Bravūrīgā iznešanās un atkal nikni uzbrukumi saviem šķietamajiem pāridarītājiem liecina, ka biezajā sējumā būs grūti meklēt kādu patiesi paškritisku atziņu. Zatleram pie visa vainīgi ir kādi citi – ārēji faktori, ļauni ienaidnieki. Līdzīgi, kā tas ir Kremlim un Putinam. Diezin vai grāmata lasītājiem sniegs atbildi uz jautājumu: «Kas ir Zatlers?» Jo autors nav tik drosmīgs, lai paskatītos spogulī.