Tie pirmie būs tie pēdējie
Latvijas politiskajā vidē jau par tradīciju ir sācis kļūt savdabīgs prezidenta ievēlēšanas veids, kad īstais kandidāts publikai parādās gandrīz vai pēdējā brīdī kā trusītis no cilindra.
Tas tāpēc, ka aprindām, kas kandidātu bīda, un arī kandidātam pašam negribas, lai jau ilgu laiku pirms balsošanas nākamais prezidents nonāktu ļaužu valodās un ļaunas apķēzīšanas karu krustugunīs. Tāpēc var iznākt, ka tie augstā amata kandidāti, kas tiek publiski apspriesti pašlaik, beigās nemaz nebūs tie īstie – tie pēdējie būs tie pirmie – un uz skatuves pēkšņi parādīsies kāds cits, ko pašlaik vēl nevaram iedomāties.
Kādam gan vajadzētu būt Valsts prezidentam? Skaidrs, ka ar nevainojamu reputāciju, labam oratoram, patriotam, kurš var gūt autoritāti arī nacionālo minoritāšu acīs. Prezidentam būtu jābūt pietiekami turīgam, lai viņu mazāk var raustīt aizkadra pelēkie lobiji. Prezidentam būtu jābūt ar svešvalodu zināšanām un ar dziļu izpratni ekonomikā un jurisprudencē. Prezidentam arī jāizskatās respektabli – ar stāju. Skaidrs, ka Krievijas agresija Ukrainā atstāj savu iespaidu uz sabiedrības domāšanu, taču te domas dalās – viena daļa uzskata, ka Valsts prezidentam jābūt nosvērtam, pragmatiskam un ar Krieviju jārunā cieņpilni, bet ne lāci lieki kacinoši. Cita daļa uzskata, ka prezidentam jābūt dusmīgam kā Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite.
Vēl viena lieta, bez kuras nevar prezidents, ir objektivitāte attieksmē pret partijām. Prezidents ir visai tautai, nevis kādai tās daļai, tāpēc ir slikti, ja prezidents sāk slavēt un balstīt kādus vienus politiskos spēkus, bet citus publiski sunīt.
Dabā neeksistē tāds cilvēks, kam piemistu viss vēlamā Valsts prezidenta īpašību kopums. Lai kuru kandidātu ņemtu, atradīsies arī kāds trūkums. Iekšpolitikas procesi pašlaik ir dinamiski, tāpēc vēl ir pāragri runāt, kurš būs jaunais prezidents, kā arī – vai Andris Bērziņš turpinās? Pašlaik var sākt spriest, kurš par prezidentu nekļūs.
Interesantu aptauju veikusi socioloģisko pētījumu firma SKDS, uzdodot respondentiem novērtēt pēc 10 punktu skalas publiski jau apspriestu septiņu Valsts prezidenta amata kandidātu piemērotību amatam. Augstāko novērtējumu ieguvis Mārtiņš Bondars (5), pēc tam Egils Levits (4,6), Sandra Kalniete (4,3), Andris Bērziņš (4,3), Māris Riekstiņš (4), Jānis Kažociņš (3,7) un Laimdota Straujuma (3,1).
Šīs un arī citu aptauju līderis pašlaik ir Saeimas deputāts no Latvijas Reģionu apvienības Mārtiņš Bondars. Ļaužu acīs viņš šobrīd asociējas ar jaunu politisku spēku iepretī vecajiem, jau apnikušajiem. Vēl Bondars ir vairāk pamanīts tāpēc, ka ir startējis pirmais – viņš ir vienīgais, kurš jau oficiāli ir virzīts kā kādas partijas kandidāts.
Taču Bondara izredzes nav lielas, jo prezidentu vēlēs Saeimas deputāti. Deputāti nevēlēsies redzēt augstajā amatā pārstāvi no mazas opozīcijas partijas.
Varētu šķist, ka reālas cerības uz amatu ir Eiroparlamenta deputātei Sandrai Kalnietei (Vienotība), kuras piemērotību amatam elektorāts vērtē ar 4,3 atzīmi. Kalniete ir allaž pozicionējusies kā liela patriote un nupat guvusi sev papildu punktus, aizlidojot uz Maskavu, bet netiekot ielaista pilsētā uz Borisa Ņemcova bērēm. Jo krievi viņu ierakstījuši «melnajā sarakstā». Kas Krievijā ir «melnajā sarakstā», tas Latvijā daudzu acīs automātiski ir «baltajā sarakstā». Nelabvēļi gan teic, ka Kalniete labi zināja, ka netiks laista ārā no lidostas, tomēr uz Maskavu devās, lai pazīmētos.
Lai vai kā tur būtu bijis ar Maskavu un lai vai cik gaišs būtu viņas publiskais tēls, ir ļoti maz ticams, ka Kalniete varētu kļūt par Valsts prezidenti. Viņai nebūtu atbalsta pat «dzimtajā» partijā Vienotība, kur viņa varētu savākt labi ja astoņu deputātu balsis. Nelaime tāda, ka Vienotībā iekšpusē norisinās skarbi kašķaini dažādu grupējumu intrigu cīniņi. Vienotībā ir arī citas dāmas, kas sapņo būt prezidentes, un šajā čūskainajā pinumā Kalnietes izredzes tiks nožņaugtas tā, ka politiskajiem konkurentiem tur sava roka pat nebūs jāpieliek.
Maz ticama ir arī Eiropas kopienu tiesas tiesneša Egila Levita kļūšana par prezidentu. Vajadzētu, lai viņš pats grib augsto amatu, taču izskatās, ka viņam ir labi savā pašreizējā vietā. Viņam jau bija iespēja 2007. gadā kandidēt, taču viņš atteicās. Vai tagad kas būs būtiski mainījies?