Brāķis Stradiņos uz valsts kakla

Paula Stradiņa slimnīcas jaunais korpuss nav vis kāda joka lieta, bet gana vērienīga, gandrīz 75 miljonus eiro vērta celtne. 24 miljonus veido piesaistītie līdzekļi no Eiropas Reģionālās attīstības fonda.

Pirms trim gadiem slimnīcas vadība lēsa un solīja, ka jaunais korpuss būs gatavs 2015. gadā – līdz šā gada beigām. Tas būtu lieliski, jo pacienti jau sen ir pelnījuši ārstēties cilvēcīgos, modernos apstākļos; tas, kas pašlaik notiek slimnīcā, ir diezgan žēlīgi – telpas diezgan noplukušas, to arī trūkst, un, tiklīdz lielāks slimnieku pieplūdums, tā palātās vietu nepietiek un cilvēki spiesti gulēt gaiteņos.

Taču izskatās, ka svinīga ievākšanās jaunajā korpusā šogad būs jāatliek. Jo pievīluši ir būvnieki, kas cēluši korpusu šķībi, greizi un nepareizi. Rīgas pilsētas būvvalde februārī apturēja būvniecības darbus, jo eksperti konstatējuši korpusa būvniecībā novirzes, kuras nedrīkst pieļaut attiecībā uz nesošajām konstrukcijām un kas var apdraudēt ēkas drošību. Šī ir jau sestā reize, kad būvdarbi apturēti. Iepriekšējā reizē – pagājušā gada novembrī – darbi uz laiku pārtraukti, jo nav bijis nodrošināts atbildīgais būvdarbu vadītājs. Tas gan bija tikai misēklis, kas ātri labots, taču pašlaik lieta ir daudz skumjāka – iespējams, jaunbūve būs pa daļai jānojauc, lai to varētu pārtaisīt par normām atbilstošu. Vēl tiek gaidīta Būvinženieru savienības pārstāvja ekspertīze, pēc kuras varbūt varēs saprast, kas objektā darāms. Kā var noprast, tur ir četri objekti, no kuriem divos darbi veikti nekvalitatīvi, bet divos darbus it kā varētu turpināt. Taču traucē kādi juridiski šķēršļi, jo būve tiek uzskatīta par vienotu objektu, un tāpēc nevar turpināt darbu arī tajās vietās, kur brāķa nav.

Būvdarbu kavēšanas dēļ rodas milzīgas finansiālas un juridiskas problēmas, kas gulstas uz slimnīcas vadības, Veselības ministrijas un valdības pleciem. Premjere Laimdota Straujuma vakar tikās ar Stradiņu vadību, lai spriestu, ko iesākt. Eiropas finansējuma neapgūšana noteiktos termiņos un procenti par valsts galvotu aizdevumu ik dienu rada prāvus zaudējumus – nauda rūkdama pazūd skurstenī.

Nekāda nauda gan nav tā vērta, lai to taupītu uz cilvēku dzīvības rēķina. Zolitūdes veikala Maxima traģēdija jau ir bijusi. Vēl tikai trūka Stradiņu traģēdijas! Eksperti, kas pamanījuši brāķi, pašlaik novērš varbūt nākotnes asaras, kad glābēji velk no gruvešiem ārā beigtus un ievainotus slimniekus un ārstus.

Tomēr arī no naudas jautājuma nekur neaizbēgt. Tādā dižā, valstiskā objektā vajadzētu būt līgumos precīzi noteiktam, kas par ko atbildīgs un kam jāsedz zaudējumi, ja tādi rodas. Realitātē gan tik skaisti būt nemēdz, un būvnieki ne tikai izvairās no maksāšanas, bet tieši otrādi – savas finanšu problēmas ir paraduši pārnest no savas galvas uz valsts pleciem. Tā jau ir tāda vispārēja un parasta prakse – valsts pasūtījuma iepirkuma procesa konkursā vinnē firma, kas piedāvājusi zemāko cenu. Pēc tam, kad iet vaļā būvēšana, firma spiež no valsts vēl un vēl papildu līdzekļus. Tā tas līdz šim ir noticis vai katrā dižobjektā. Valsts amatpersonas šantāžai un lobismam nespēj pretoties. Būvnieki savā starpā paklusām vienojas par to, kurš vinnēs konkursā, un uzskrūvē cenu, būvē brāķi, neiekļaujas termiņos, pieprasa papildu finansējumu un panāk normatīvu mīkstināšanu likumos. Tie paši būvnieki sponsorē partijas un izgādā siltas vietas amatvīriem, kad tie beidz savu strādāšanu valsts maizē. Šis apburtais aplis ir darbojies nevainojami. Retais gadījums, kad bezkaunība ir dabūjusi pa zobiem un izjucis plāns izsūkt valsts līdzekļus, ir neuzbūvētais paviljons Expo izstādei Milānā. Bet slimnīca nevar gaidīt, korpuss nevar palikt nepabeigts. Aprēķināt zaudējumus un tos piedzīt no vainīgā ir ļoti ķēpīgs darbs, un tur vajag gribu to darīt. Būvnieki to zina, tāpēc droši vien pārāk nesatraucas – gan jau valsts amatpersonas pabļaustīsies, bet pēc tam atskries ar naudu. Reti gadās, kad brāķdari paši maksā par savu nolaidību. Par viņu labturību parūpējas draudzīgi cilvēki varas ešelonos, kam pašiem tas neko nemaksā, jo var taču paņemt naudu no valsts jeb visu mūsu – nodokļu maksātāju – kabatām.