Ar dažiem datora peles klikšķiem var apskatīties, kas gan īsti bija iemesls tam, lai divi arābu jaunieši ņemtu ieročus un ietu apšaut karikatūristus. Aina, kas atklājas, tomēr nav visai pievilcīga – pravietis Muhameds attēlots visai neķītrās pozās. Tur nav tikai tas vīriņš ar čalmu galvā, kas tagad saka: «Viss piedots», bet arī zīmējumi, kas musulmanim var izraisīt dusmas. Tā ir ņirgāšanās un zaimošana. Karikatūristi ir izaicinājuši. Saskaņā ar islāma dogmām nedrīkst attēlot pravieti Muhamedu, taču te ir ne tikai attēlošana, bet arī kariķēšana un apsmiešana.

Un tur ir tagad liels satricinājums par to, kā Francija domā tālāk dzīvot. No vienas puses, tai nav pietiekami darbaroku, lai uzturētu savu ekonomikas veiksmi. Jo Francijas labo stāvokli ekonomikā nodrošina strādnieki, migranti no nabadzīgām Āfrikas un Āzijas valstīm. Šo strādnieku reliģija bieži vien ir islāms. Ja tas ir islāms, tad būtu tā kā jārēķinās ar šo cilvēku domāšanas veidu. Taču franču domāšanas veids sakņojas 18. gadsimta domātāju ideālos. Mūsdienu francūži uzskata, ka var un vajag kritizēt visu un jebko, ka var lauzt visus tabu, ka nav nekā tāda, par ko nedrīkstētu pasmieties, ka ir vārda brīvība. Un tā ir milzīga kolīzija – starp absolūtu brīvības izjūtu franču kultūrā un ar milzīgiem aizliegumiem apkrautu musulmanisma kultūru. Kā šī kolīzija var atrisināties, nav paredzams. Tas nebeigsies tāpat vien – tas prasīs asinis.

Kas Latvijai no tā visa? Latvija tagad ir Eiropas prezidente uz pusgadu. Latvija ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropā – maza valstiņa tālā Austrumeiropas nomalē, kas kalpo par buferi starp Eiropu un Krieviju. Latvijā nav rūpniecības, līdz ar to nav aktuāla viesstrādnieku problēma. Latvieši paši ir viesstrādnieki Anglijā un Īrijā.

Senos laikos diži valdnieki mēdza iecelt uz vienu dienu vai uz karnevāla laiku par savu vietnieku galma ākstu. Tāda galma āksta loma ir tagad mūsu valstij, kas par milzīgiem miljoniem eiro ir spiesta nodrošināt ārzemju dižvīru atbraukšanu un piedalīšanos tik ļoti svarīgajos Eiropas pasākumos. No tā ik palaikam sastrēgumi gar dižo Nacionālo bibliotēku. Augstie kungi mazliet kaut ko parunās no bla, bla, bla repertuāra, bet mums, Latvijas nodokļu maksātājiem, par to būs skarbi jāmaksā. Tikmēr izšķērdīgi izmestās naudas dēļ vēl desmiti tūkstoši latviešu dosies meklēt darbu ārzemēs.

Bet nu par to neviens īpaši neuztraucas. No 700 Eiroparlamenta deputātiem tikai kādiem 100 bija interesanta mūsu premjeres Laimdotas Straujumas runa Eiroparlamentā Latvijas eiroprezidentēšanas atklāšanā. Visi pārējie aizgāja paēst gliemežus turpat netālu no parlamenta ēkas, jo gliemeži ir interesantāki par kaut kādu tur Straujumu no sazin kādas tur Latvijas. Te jāatzīmē mūsu premjeres pašcieņpilnā uzstāšanās no tribīnes, jo nav viegli uzrunāt eiroparlamentāriešu muguras.

Latvijas pirmais kultūrpasākums tepat Rīgā, ievadot prezidentēšanu Eiropā, bija ārkārtīgi garlaicīgs, neiedomājami uz miegu velkošs koncerts, kurā Latvija prezentēja ārzemju viesiem visu savu nopietnību un stagnējumu. Varbūt tad tādā garā jāturpina? Varbūt tas ir mūsu veiksmes stāsts?

Tagad pēc ārlietu ministra Edgara Rinkēviča aizlieguma iebraukt Latvijā slaveniem krievu dziedātājiem Jūrmalā vairs nebūs dziesmu un humora festivālu. Tas nozīmē, ka nebūs krievu tūristu. Tas tad ir burvīgi!

Skaitās, ka ļoti neveiksmīgs bijis Latvijas reklāmas pasākums Zeme, kas dzied 2003. gadā. No tā neesot bijis nekāda ieguvuma. Taču Latvijai ir vēl neizsmeļamas iespējas pozicionēties kā īpašai neveiksminiecei un vaidegaudības centram Eiropā. Varēja taču Ekonomikas ministrija samaksāt vairāk nekā 7 miljonus Šveices blēžiem un uzbūvēt Milānā ozola formā izveidotu Latvijas paviljonu pasaules izstādei. Sazāģēts ozols simbolizētu Latvijas galveno eksportpreci – izzāģētos mežus, kas tiek labi uzpirkti Lielbritānijā un Skandināvijā.

Ar ko Latvija var būt pievilcīga investoriem un tūristiem? Ar neiedomājamo miegainību! Latvijā nav vulkāna izvirdumu, Latvijā politiķi ir neko nelemjoši, absolūti vienaldzīgi pret pilsoņu vajadzībām. Tāda pati ir neesošā Latvijas pilsoniskā sabiedrība. «Zeme, kur pat mušas mirst no garlaicības» – tāds varētu būt Latvijas sauklis. Ārzemju viesiem un tiem, kas te vēlētos pakavēties ilgāk, Latvija var būt pievilcīga vienīgi kā vieta, kur atpūsties no globālās sacensības dinamikas, no iespējas kļūt par terora aktu upuri.