Skolotāji pagaidām vēl ciešas

Valdības un kādu nozaru darbinieku nesaprašanās pasaulē nav nekas neparasts. Kad jau pavisam nevar rast dialogu, dusmīgie ļaudis sāk protesta demonstrācijas un streikus. Šajās dienās Eiropā ir trīs palielākas nemiera ostas – Beļģijā protesti pret valdību, Vācijā Lufthansa pilotu streiks un tepat kaimiņos, Lietuvā – skolotāju streiks.

Beļģu un vācu problēmas ir tādas, ka gribas iesaukties: «Kaut nu mums tādas būtu!» No latviešu nabadzības skatpunkta vācu lidotāji peldas taukos un šo tauku dēļ trako. Labākie piloti saņem gadā ap 350 000 eiro, lidmašīnu kapteiņi – vismaz 100 000–120 000 eiro gadā. Taču piloti streiko. Pilotiem tas ir principa jautājums. Jo nacionālās aviokompānijas vadība plāno paaugstināt pensionēšanās vecumu un iesaistīt pilotus pensiju finansēšanā. Streiks, kas sākās pirmdien un beigsies trešdien, sagādā milzu ķibeles un zaudējumus.

Tikmēr Lietuvā skolotāji vakar sāka beztermiņa streiku un šodien kopā ar citu nozaru darbiniekiem pulcēsies plašā mītiņā Viļņā pie valdības ēkas. Izglītības darbinieku arodorganizācijas aicina atjaunot algas pirmskrīzes līmenī – no pašreizējiem 3348 līdz 3774 litiem (no 970 līdz 1094 eiro).

Lietuva ir ar Latvijai līdzīgu vēsturi un nabadzību, taču lietuviešu skolotāju pašreizējā situācija, kas viņus neapmierina, ir apmēram tāda, pēc kuras latviešu skolotāji vēl tikai tiecas un sapņo. Latviešu skolotājs pat diezgan prestižā Rīgas skolā, kur daudz skolēnu, strādā divas slodzes un uz rokas saņem 600 eiro. Saprotams, ka provincē, kur skolas mazas, alga ir mazāka, lai neteiktu, ka nožēlojama. Latvijā ir diezgan murgaina, sarežģīta algu aprēķināšanas sistēma, kas radusies, sekojot savulaik ar lielu pompu izbazūnētajam principam nauda seko skolēnam. Skolotājs ir burtiski iedzīts zemē – darba daudz, bet naudas maz.

Pirms vēlēšanām visas partijas visu ko jauku solīja, taču tagad ir pienākusi klāt realitāte kā mūris un politiķi paši vairs nesaprot, ko ar izglītību lai iesāk. Premjere Laimdota Straujuma pirmdien sacīja, ka Izglītības un zinātnes ministrijai jāpiedāvā skaidrs pedagogu algu aprēķina reformas modelis un tad tam tiks meklēts papildu finansējums. Pavisam neilgu laiku izglītības un zinātnes ministres postenī pabijusī Mārīte Seile diezin vai tā uzreiz var izārstēt visas hroniskās slimības, kas ielaistas modelī, taču laikam jau kaut ko šajā virzienā kustēsies. Ir jau skaidrs – skolotāju cerības, ka viņu atalgojums no 1. janvāra pieaugs par 10%, nepiepildīsies.

Var saprast premjeres samulsumu, redzot nozares skaitļus, – esot viena skola Latvijā, kur tikai astoņi skolēni. Un vēl esot liels daudzums skolu, kur skolēnu skaits neliels. Protams, tādās vietās uzturēt skolu budžetam nerentējas. Taču šai bildei ir arī otra puse – tas, ka kādā attālā vietā vēl ir skola, attur skolēnu vecākus un skolēnu skolotājus pamest visam ar roku un laisties projām uz anglijām. No augstajiem Rīgas plauktiem raugoties, skaitļi rāda, ka jālikvidē vēl atlikušās mazās skolas, taču tajā pašā laikā mazo skolu likvidēšana ir arī pēdējā zārka nagla, – ar to tad ir panākts galīgais risinājums latviešu dzīvošanai un ataudzei kādā ap skolu bijušā areālā.

Ir gudra doma likvidēt mazās skolas, lai lielo skolu skolotāji varētu saņemt lielākas algas, taču kur paliks bez darba palikušie skolotāji? Šie skolotāji var doties mazgāt atejas uz Angliju un Īriju.

11. decembrī, pieprasot finansējuma palielināšanu, pie Saeimas nama piketā pulcēsies aptuveni 2000 pedagogu. Valdošās aprindas ir pieradušas, ka latvju tauta ir unikāli pacietīga un pieļauj, ka tai no augšas taisa uz galvas. Taču diezin vai ilgi tā būs. Protams, negribas skolotājiem streikot, nav tādas labi izplānotas streikošanas stratēģijas un tradīciju. Taču, ja nav citas izejas, tad ir kā filmā, kur Šuriks teica: «Vajag, Fedja, vajag!» Negribas pērt, taču vajag. Skolotāji nav piloti, kas var sarīkot globālu haosu lidostās, taču diezin vai būs patīkami, ja dienām un nedēļām ilgi atvases slaistīsies bez mācībām.

Valdībai vēl ir dota iespēja nenolaist visu līdz pēdējam – vēl ir iespēja parādīt, ka pret izglītību tā nav nostājusies ar dibenu, un kaut ko darīt.