Bankām pietiek, Dāvim pietrūkst
Deviņus gadus veco Dāvi Danielu Janušu ir piemeklējusi nelaime – īpaši reta slimība, kuras ārstēšanai nepieciešama neparasti liela naudas summa – vairāk nekā 300 tūkstoši eiro. Vienīgā vieta pasaulē, kur dakteri prot tikt ar Dāvja slimību galā un veikt ļoti sarežģītu operāciju, ir Filadelfijā (ASV). Saprotams, ka Dāvja vecāki, kas nav miljonāri, nevar paši samaksāt 300 tūkstošus, tāpēc vajadzīga palīdzība. Palīdzībai pirmām kārtām būtu jānāk no valsts puses, taču izrādās, ka Veselības ministrijas maciņš ir patukšs un tajā nav šādas naudas.
Jaunais veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) ir amatā pavisam īsu laiku, tāpēc īsti nesaprot, ko iesākt šādā gadījumā. Dāvja glābšanā iesaistījusies ne visa valdība, bet trīs ministri – Belēvičs, finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība) un labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS). Viņi tad kaut kā izkombinēs, kur ņemt naudu un kā to pārskaitīt, lai Dāvis nonāktu Amerikā laikus un paliktu dzīvs.
Dāvja liktenis nav atstājis vienaldzīgu sabiedrību, kas, lai arī nabadzīga, ļoti īsā laikā ir saziedojusi trešo daļu nepieciešamās summas – pagājušās nedēļas nogalē jau bija 118 tūkstoši. Tagad droši vien ir vairāk. Vēl ir tāds variants, ka valdība tā kā ne īsti oficiāli, ne neoficiāli pavēl ziedot naudu kādiem lielajiem valsts uzņēmumiem – piemēram, Valsts mežiem, kuriem būs jāatrauj daļa uzņēmuma attīstībai paredzētās naudas, lai ietu palīgā valdībai tās nepadarītajos darbos.
Pastāv arī visādi traucēkļi likumos un birokrātiskajā sistēmā, kas kavē naudas pārskaitīšanu. Ar tiem arī ministru trijotnei jātiek operatīvi galā.
Kopskats ir bēdīgs – notiek māžošanās. Acīm redzams, ka kaut kas nepavisam nav kārtībā. Latvju nodokļu maksātāji maksā prāvus nodokļus. Pastāv Labklājības ministrija, kurai būtu jāparedz, ka būs cilvēki ar retām slimībām, kuru ārstēšana maksās dārgāk nekā parasti. Šādiem gadījumiem vajadzētu būt kādam uzkrājumam – sauksim to par fondu «neparedzētiem izdevumiem» vai vienalga kā. Jo patiesībā var jau arī paredzēt, ka «neparedzēti izdevumi» būs. Tik ļoti dārga ārstēšana kā Dāvim nav bieži vajadzīga – taču līdzīga vajadzība rodas periodiski un ir paredzama, ka tā būs. Pašā pamatā ir nejēdzīgi, ka valsts atzīst nespēju un jālūdzas, lai labi cilvēki samet naudiņu bērna ārstēšanai.
Tas liecina, ka smagi un hroniski slima ir Latvijas valsts politika. Ka frāzes «galvenais ir cilvēks» partiju programmās ir tukša elektorāta muļķošanai domāta skaņa. Realitātē cilvēks prioritāšu sarakstā ir lejasgalā. Praktiskajā politikā pirmajās vietās allaž ir tādas lietas kā budžeta deficīts, fiskālās konsolidācijas plāni vidējā termiņā, IKP pieaugums, ārējais parāds, inflācijas procenti. Ar šiem skaitļiem valdošie manipulē savās runās, sit paši sev uz pleca par «veiksmes stāstiem». Tas, ka cilvēkam no makroekonomikas cipariem nav sajūtas, ka dzīve kļūst labāka, politisko eliti maz interesē. Galvenais, ka apmierināti Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), Pasaules Bankas (PB) un Briseles eksperti un ierēdņi. Ir piemirsies Dāvis, kuram vajag 300 tūkstošus operācijai, taču, kad vajadzēja glābt Pareksa banku, atradās vairāk nekā pusotrs miljards eiro. Par 25 miljoniem latu, ko uzdāvināt skandināvu bankām Latvijas Hipotēku un zemes bankas «pamatkapitāla palielināšanas» afērā, Saeimā tika nobalsots bez kādas aizķeršanās. Nebija arī kādu problēmu ar naudas pārskaitīšanu. Visādas problēmas sākas tikai tad, ja vajag 300 tūkstošus, lai glābtu slimu bērnu.
Bet tad nevajadzēja liekuļot un savās priekšvēlēšanu programmās tā arī rakstīt: «Svarīgākais ir bankas.»
Belēvičs, Reirs un Augulis nav briesmoņi ar spalvainām mugurām, kas ļaus nomirt bērnam. Gan jau, cerams, viņi kaut ko izdomās. Taču sistēma ir briesmonīga – cilvēkam tajā ir maza nozīme. Līdzīgi ir tikai kādās Āfrikas valstīs. Varbūt vēl Krievijā, kur prezidents Vladimirs Putins reiz izteicās, ka krievu cilvēku pat nāve izdaiļo. Diezin vai ir labi, ja process ir svarīgāks par mērķi, no reālās dzīves atrauti makroekonomikas cipari – par pašmērķi. Sociālā neaizsargātība ir viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc tik daudz cilvēku izšķiras pamest Latviju un meklēt darbu anglijās un īrijās.
Latvijas politiskā elite tik daudz saprot, ka viņu tēlus neizdaiļos, ja Dāvis mirs. Tāpēc notiek kustēšanās. Taču vajadzētu, lai politiķi kustētos nevis tikai viena gadījuma dēļ, bet pārskatītu prioritāšu sarakstu un cilvēku liktu pirmajā vietā.