Mūsdienu bermonti uz Latvijas sliekšņa

1919. gada novembrī Pāvels Bermonts-Avalovs gribēja sagrābt Latviju. Tas bija biznesa projekts, kurā lielas bankas bija investējušas ne mazu naudu. Bija paredzēts, ka vācu investori pēc uzvaras saņems savā īpašumā jaukas muižiņas. Latviešu loma pēc tam būtu kopt laukus, zirgus, atdoties, iznest naktspodiņus, pienest madāmām rīta kafiju un tādā garā.

Taču kaut kas nogāja greizi. Patraucēja latvieši. Lielākā daļa latviešu karotspējīgā vecumā jau bija iznīcināti, tomēr atradās vēl mazliet jaunu strādnieku, studentu, skolnieku, kas sadeva Bermonta karapūļiem pa degunu. Bermonts pats palika dzīvs un laimīgi nomira Ņujorkā 96 gadu vecumā. Bet varbūt, ka tomēr nomira agrāk? Par to vēsturnieki vēl strīdas.

2014. gadā nekāda kara Latvijā nebija. Jo mūsdienās, lai aplaupītu kādu valsti un tautu, vairs nav vajadzīgi lielgabali. Nevajag karot, jo pietiek, ka valdībā un parlamentā ievēlēti ārvalstu investoriem iztapīgi personāži. Tad lietas virzās kā pa sviestu bez kādas karošanas.

Bankrotējušās Parex bankas glābšanā tika iegrūsts apmēram pusotrs miljards nodokļu maksātāju naudas. Banka tika pārdēvēta par Citadeli.

Dēļ šīs bankas brukuma tūkstoši latvju pazaudēja darbu vai piedzīvoja algas samazinājumu, bija spiesti meklēt darbu Anglijā. Tas, ka Anglijā, protams, ir jaukāk, nekā būt izsūtītam uz Kazahstānu, tomēr nekā laba principā tur nav. Ik gadu aizbraukušo un nomirušo attiecībā pret piedzimušajiem Latvija zaudē apmēram tikpat ļaužu, cik Kuldīgā iedzīvotāju.

Citadeles bankas pašu kapitāls esot lēšams ap 160 miljoniem eiro. Pagājušajā gadā Citadele nopelnījusi 15,2 miljonus eiro. Šogad jau gada pirmajā pusē banka esot nopelnījusi 14 miljonu eiro. Tātad tiek pārdota pelnoša banka.

Taču Eiropas Komisijai latviešu sāpe par banku bijusi nebijusi – banka jāpārdod. Ja netiktu pārdota, tad no Eiropas atbrauktu īpašs cilvēks, kas nodarbotos ar pārdošanu, un latviešiem tur vairs nebūtu teikšanas. Banku pārdotu vēl lētāk. Lai gan – kur nu vēl lētāk?

Bankas centrālā ofisa ēkas būvē krastmalā blakus Zemkopības ministrijai esot iztērēti 72 miljoni eiro. Tas gan varbūt ir pārspīlēts cipars, bet nu maz ēkas būve nemaksāja.

Bet visa banka Citadele tiks pārdota kādai amerikāņu firmai Ripplewood par 74 miljoniem eiro. Tātad banka tiek pārdota par summu, kas tikai mazliet pārsniedz vienas šīs bankas īpašumā esošas ēkas būvniecības izmaksas.

Dažs argentīniešu vai brazīliešu futbolists maksā dārgāk.

Bet nu labi – 74 miljoni arī nebūtu slikti. Taču ir aizdomas, ka nebūs vis 74 miljoni. Runā, ka Citadeles bankā glabājoties tās nopelnītā nauda – kādi 40 miljoni. Tad sanāk, ka bankas nopircējs samaksās 74 miljonus, bet atradīs seifā 40 miljonu. Tātad patiesībā viņš banku būs nopircis nevis par 74, bet par 34 miljoniem.

Citadeles pārdošanas lieta jau ir vēsture – tā vairs nav aktuāla. Aktuālāk ir tas, vai Artuss ir kādam atkal aizrādījis, ka žaketei jābūt aizpogātai, vai arī, ko ārlietu ministrs paziņojis tviterī.

Lai attaisnotu Citadeles pārdošanas dīvainības, latvju politiķi ir mājuši, ka tā vajadzīga kādu reģionālās globālpolitikas vajadzību labad – ka, ja netiks pārdota Citadele, tad Krievija iekaros visu Ukrainu un Baltijas valstis piedevām. Bankas padomes locekle Baiba Rubesa sacīja, ka Citadeles darījuma neizdošanās gadījumā Latviju uzskatītu par banānu republiku.

Bet Latvija ir daudz sliktāka par banānu republiku. Banānu republikās Latīņamerikā vismaz ir kāda eksportprece – banāni. Latvijai nav banānu, ko eksportēt. Bet ir tāda eksportprece kā balti strādnieki. Uz Anglijas un Īrijas sēņu plantācijām. Avantūristu Bermontu-Avalovu 1919. gadā latvieši padzina. Vai tiešām tagad latvieši viņam ir gatavi padoties?