Stikla krellīšu politika
Premjere Laimdota Straujuma, runājot par bankas Citadele pārdošanas procesu, mierināja televīzijas auditoriju, sakot, ka starp tiem, kas banku pērk, nav neviena no mūsu valsts. «Dieva laime! Tad jau ar Citadeli viss kārtībā,» atviegloti uzelpoja latviešu elektorāts pie zilā ekrāna. Tas nekas, ka par vairāk nekā miljardu nodokļu maksātāju naudas glābtā Citadele tiks pārdota par 98 miljoniem, līdzi pūriņā vēl dodot bankas nopelnītos 45 skaidras naudas miljonus, kas glabājas šīs bankas seifā. Pēc gada vai trim gadiem bankas pircēji pārdos to tālāk, kabatā iebāžot starpību, kas nebūs maza. Bet tas nekas – galvenais, ka šie pircēji nav no mūsu valsts. Tāpēc mūsu valsts var gulēt mierīgi.
Tas ir parastais latviešu bizness – pēc iespējas dārgāk pirkt, maksimāli lēti pārdot un, galvenais, lai nekas netiek pašu valstij un latviešu uzņēmējiem. Latvietim būt par baņķieri ir nepieklājīgi; tāpat arī Latvijas valsts nedrīkst turēt savu banku, jo Eiropas Komisija to aizliedz. Turpretī, ja banka, kas slauc Latvijas hipotekāros parādniekus, pieder skandināviem vai amerikāņiem, laime ir pilnīga – tas ir jauki un pareizi.
Eiropas Komisija ir tāda pati kā Eiropas komisāri. ES enerģētikas komisārs un vēlāk ES attīstības komisārs Andris Piebalgs ir godam strādājis tā, lai neviens nevarētu viņam pārmest darbošanos kā Latvijas lobijam. Būtu tā kā vajadzība Latvijai darīt kaut ko enerģētiskās neatkarības jomā, taču Piebalgs ir bijis stiprs kā klints un nav kustinājis ne pirkstiņa šajā virzienā. Kā ES attīstības komisārs Piebalgs ir lēmis par miljardiem naudas, ko sūtīt uz Āfrikas nabadzīgajām zemēm, bet Latvija nav bijusi viņa prioritāšu sarakstā.
Piebalgs Vienotībai bija ideāls kadrs premjera amatam; žēl tikai, ka viņš pagaidām atsakās.
Piebalgam līdzīgs speciālists no Latvijas – bijušais premjers Valdis Dombrovskis – drīz būs ES viceprezidents eiro un sociālā dialoga jomā un baudīs atalgojumu par savu iepriekšējo darbību Latvijas valsts vadīšanā. Par izcilo paklausību, priekšzīmīgu pavēļu pildīšanu, savelkot Latvijas ekonomikas jostu tā, lai tā paliek zila bez elpas, Dombrovskis tagad uzraudzīs eiro un sociālo dialogu. Citiem vārdiem sakot, viņam nekas nebūs jādara – tikai jāizskatās gudram, jo eiro tiks drukāts šā vai tā, bet par sociālo dialogu vīpsnā pat čurājošais puisēns uz Stūfstrātes un Eikstrātes stūra. Tas nav nekas tāds, kur būtu iespēja kaut ko ļoti nozīmīgu lemt, un no Dombrovska neviens neko neprasīs.
12. Saeimas vēlēšanu rezultāti visādi citādi būtu lieliski, taču ir viena nelāga lieta, kas tajos atspoguļojas – veiksme pavada partijas un politiķus, kas ir par iztapšanu un klanīšanos amerikāņiem, eirobirokrātijai, citvalstu investoriem, par to, lai latvietis nevarētu pacelties virs pelēkās viduvējības masas un būt darba devējs. Vārdkopa «latviešu investors» skan tikpat dīvaini un nereāli kā sniegs Ēģiptē.
«Pa maliņu, kad kungi brauc», «lai tikai citiem, bet ne pašu cilvēkiem» kā vadmotīvs izpaužas gandrīz katrā solī – piemēram, valdības attieksmē pret mikrouzņēmumu nodokli, ko iecerēts pacelt. Padomju laikā arī drīkstēja šūt kleitas vai darināt durvis, taču, ja cilvēks mēģināja to darīt oficiāli, viņam uzlika tādus nesamaksājamus nodokļus, ka uzņēmējdarbība kļuva nerentabla. Kaut kas līdzīgs notiek arī pašlaik – valstij vajadzētu kaut kā veicināt rosību, lai cilvēks var atvērt savas mājas logu un pa to tirgot bliņas vai kādā līdzīgā veidā nopelnīt sev iztiku. Ir gadījums Indijas vēsturē, kad nabadzīga, bet strādīga ģimene sāka savā šķūnī cept asas uzkodiņas un pēc tam kļuva par miljardieriem. Latvijā nekas tāds nav iespējams, jo jau pašā sākumā un saknē viņa darbošanās tiek noslāpēta.
Latvijā ir populāri tie politiķi, kas visu, pat pēdējo kreklu, atņems un atdos ārzemniekiem. Latvieši paši skaidrā prātā un pie pilnas apziņas iet un balso par politiķiem, kas kā Āfrikas cilšu vadoņi iemaina pret ārzemju stikla krellītēm vergus. Vienīgais, ko Latvija ražo, ir labs, lēts darbaspēks Anglijas iepakojuma kastīšu konveijeriem. Tādā garā jāaizmirst sapnis, ka Latvija varētu dzīties pakaļ Zviedrijai; drīz ar skaudību varēsim vērties uz bagāto Bulgāriju, uz attīstībā tālu priekšā aizskrējušo Rumāniju. Citi rullēs, bet latvieši sēdēs pie ratiem un dziedās žēlas gaudu dziesmas.