Valdošās koalīcijas politiķu skaidrojums, ka vēlētājs balsojis par viņiem tāpēc, ka viņi izcili labi strādājuši, ir stipri pārspīlēts.
Tas ir medālis, ko viņi paši sprauž sev pie krūts. Diezin vai vēlētājs par labu darbu atzīst bankas Citadele pārdošanas afēru, ideju trūkumu, mazspēju un nemitīgo iekrišanu komiskos skandālos, kas liecina par labiešu savtīgumu un stulbumu.
Ukrainas notikumi ir stipri vien ietekmējuši Latvijas ļaužu domāšanu, jo Krievijas agresija Krimā un Doņeckā uzdzen zosādu un vedina prātu projām no iekšpolitiskām, ekonomiskām, sociālām, tiesu un veselības tēmām, kur Vienotības dižpolitiķiem nav spoži veicies. Taču reāli darbi nav bijuši nepieciešami, jo pietika pozicionēties kā «latviskajiem», «labējiem», «labajiem».
Var teikt, ka Vienotība ir viena no uzvarētājām, taču atbilstīgāk būtu teikt, ka Vienotība ir laimīgi izglābusies – par 23 vietām Saeimā tā var gavilēt. Skarbais vīlušos atbalstītāju sirpis tai gājis secen, ir izdevies ar zobiem iekosties laivas malā un palikt lielajā spēlē. Tas tāpēc, ka prasmīgi izmantoti administratīvie resursi, no rīta līdz vakaram žvankstēts medijos, pret konkurentiem likti lietā specdienesti, pieņemti sev izdevīgi, jaunas politiskas iniciatīvas slāpējoši likumi, biedēts ar «zaļajiem cilvēciņiem».
Labs rezultāts – 21 vieta – padevies Zaļo un zemnieku savienībai, taču šīs partijas ministriem un parlamenta deputātiem derētu apjaust, ka rezultāts varēja būt arī daudz švakāks, ja talkā nebūtu nācis Ventspils mērs Aivars Lembergs, piekrītot būt par premjera amata kandidātu un aktīvi uzstājoties televīzijas diskusijās.
Nacionālās apvienības 17 mandātus nodrošināja nevis kādi izcili darbi maksātnespējas procesu regulēšanā, bet Vladimirs Putins. Vislielākie pateicības puķu pušķi jāsūta viņam, jo viņa varas darbi Ukrainā izsauc rusofobiju Latvijā, bet rusofobija Latvijā ir allaž bijusi šā politiskā spēka dienišķā maize.
Valdošajām partijām jāapzinās, ka turpmāk nederēs puspasākumi, darbošanās «pagaidu valdības» režīmā, ka vēlēšanu rezultāti ir milzīgs uzticības kredīts, ko tām kā vislielāko dārgumu uzticējis elektorāts. Tūdaļ pēc trim mēnešiem būs klāt atkal jauna iespēja Latvijai – prezidentūra Eiropas Savienībā. Tā var sanākt atkal kārtējā izpļekarētā nauda, tāpēc nebūtu slikti, ja pie vecā dibena tiktu ņemtas jaunas kājas un beidzot izdarīts kaut kas labs valsts nākotnei. Tāpat Eiropas fondu programmām pamazām tuvojas gals – vēl kādi seši gadi, bet pēc tam vairs nekā. Ja šīs Saeimas laikā Eiropas nauda netiks ieguldīta prātīgi un nākamībā, Latvija paliks Eiropas tālākā un nabadzīgākā nomale uz mūžīgiem laikiem.
Sociāldemokrātiskā partija Saskaņa ir sākusi mēģinājumus noslaucīt no savas pieres prokrievijisko zīmogu un pozicionēties kā klasiski kreisa partija, taču pagaidām tas nav izdevies. Saskaņa ir kā nepatīkams jautājums, uz kuru «latviskās» partijas necenšas atbildēt pēc būtības, bet tā vietā ākstās, vaikstās un dēmonizē šo partiju par «apdraudējumu valsts neatkarībai». Ja Saskaņa ir apdraudējums, tad apdraudējums ir šīs partijas vēlētāji; ja apdraudējums ir šie vēlētāji, tad tie ir vai visi Latvijā dzīvojošie krievi. Ka tas tā gluži nav, rāda nesen valdības pasūtītais pētījums, kurā redzams, ka vairākums Latvijas krievu jūtas lojāli Latvijai. Saskaņa ir it kā vēlēšanu uzvarētāja ar 24 mandātiem, taču valdībā tā atkal netiks laista. Liela rīkle nav vajadzīga.
Tāpat diezin vai jaunajā valdībā laipni gaidīta Ingunas Sudrabas No sirds Latvijai un Latvijas Reģionu apvienība, kuras panākums skaidrojams ar raidījuma Suņu būda vadītāja, aktiera Artusa Kaimiņa spožajiem, agresīvajiem izlēcieniem. Šīs partijas pārstāv protesta elektorātu – tos vēlētājus, kas nav mierā ar pastāvošo kārtību un meklēja pēc kādiem jauniem, citiem spēkiem. Kaimiņš ir tāds kā vēlēšanu brīnums – kā panka Jona Gnarra kļūšana par Reikjavīkas mēru Islandē.
Taču viena lieta ir tikšana Saeimā, bet kas cits – valdībā. Varbūt notiks kāda koķetērija ar jaunpienācējiem, taču diezin vai lieta tiks līdz kāzām. Trim partijām, kurām lemta palikšana opozīcijā, būs jāveltī pārcilvēcīgas pūles, lai ar tām rēķinās – būs jāpurina palma tā, ka no tās sāk birt ne tikai kokosrieksti, bet arī mērkaķi.
Patiesi bīstami Latvijai var būt tad, ja trīs valdošās koalīcijas partijas vienojas darboties pa vecam, ierastajā stilā ar augstprātīgu nevērību. Ja vēlēšanu rezultāti politiskajā elitē tiks tulkoti kā tautas dota licence melot, zagt, pieļaut jaunas citadeļu izvazāšanas, Liepājas metālmurgus, Maxima sabrukšanas, tad būs pagalam gauži. Tas tad jau patiešām būs drauds.