Humānā palīdzība un "Novorossijas" karogi
Krievijas aneksija Krimā un karš Ukrainas dienvidaustrumos ir radījis bēgļu straumes un nebeidzamas ciešanas civiliedzīvotājiem, kas iet bojā un cieš badu, nokļuvuši pa vidu karojošajām pusēm. Labas gribas cilvēki Latvijā jūt līdzi un vēlas palīdzēt.
Rīgas dome šonedēļ lēma par humānās palīdzības nosūtīšanu uz Ukrainu 110 tūkstošu eiro apmērā, tāpat arī valdība ir iedalījusi prāvas naudas summas humānam nolūkam.
Tas viss būtu jauki, tomēr humānās palīdzības būšana nav vienkārša un izraisa šādas tādas morāli ētiskas dabas dilemmas un pārdomas. Latvijas valsts ir nepārprotami paudusi savu viedokli par Ukrainas valsts teritoriālo nedalāmību un nosodījusi Krievijas agresiju. Latvija atbalsta Kijevas varu un līdz ar to dienvidaustrumu separātisti nav tie, kam vajadzētu sniegt atbalstu. Nosūtot humāno palīdzību vai naudu, mazliet tā kā interesē, kur tā vēlāk paliek – vai tiešām civiliedzīvotāju apģērbšanai, barošanai un ārstēšanai, vai arī Luhanskas pahaniem, kuri varbūt mantas pārdos Rostovas (Krievija) utenī kopā ar nolaupītajām un zagtajām Ukrainas pilsoņu automašīnām?
Kā izrādās, februārī uz Ukrainu nosūtītā humānās palīdzības preču krava ārstējusi abās frontēs cietušos – to apstiprina Latvijas Sarkanā krusta ģenerālsekretārs Uldis Līkops. Arī turpmāk Sarkanais krusts negrasoties šķirot cilvēkus pēc viņu politiskajiem uzskatiem: „Tad lai paši politiķi nāk un publiski saka – šo mēs glābsim, bet tas lai mirst nost. Mēs tā nedarīsim!” saka Līkops.
Nav tādu politiķu, kas nāktu un teiktu, kuriem jāmirst nost, tāpēc Sarkanais krusts darbosies, kā jau darbojies, un atliek vien uzticēties šai organizācijai, ka tā zinās labāk, kur un kam palīdzība nepieciešama. Sarkanais krusts ir dibināts 19. gadsimta sešdesmitajos gados, pašlaik Sarkanā krusta un Sarkanā pusmēness organizācijas darbojas 186 valstis. Šī organizācija kopš pašiem sākumiem ir politiski neitrāla un šo principu tai ir izdevies saglabāt cauri neskaitāmiem kariem, konfliktiem un katastrofām pusotra gadsimta garumā – tā palīdz visiem, kas ievainoti, kam salst un gribas ēst.
Īsti humāni tik tiešām ir nešķirot. Starptautiskā Sarkanā krusta komitejas dibinātājs, šveicietis Anrī Dināns 1859. gadā pats savām acīm redzēja baisus skatus – pēc Austrijas un Francijas armiju sadursmes pie Solferino liels skaits karavīru palika guļot un noasiņojot, un neviens viņiem nepalīdzēja. Šokēts par pieredzēto, viņš uzsāka kampaņu visā Eiropā, lai mainītu attieksmi – ka arī ienaidnieka karavīriem jāveltī tāda pat palīdzība, kā savējiem. Vēlāk Sarkanā krusta idejas un organizācija izplatījās pa visu pasauli un tās pieņēma nevien kristiešu, bet arī musulmaņu un citu reliģiju zemes.
Cita lieta – dažu ļaužu aktivitātes, kas izpaudās humānās palīdzības vākšanā Imantā. Pret pašu vākšanu vēl būtu maz likumu un iebildumu, taču pasākumā tika izmantoti pašpasludināto Novorossijas „tautas republiku” karogi. Pusotru fūri ar mantām un dažus tūkstošus savākto eiro paredzēts nosūtīt caur Krieviju kādai no Donbasa slimnīcām. Saprotams, ka šādas akcijas ir bīstamas un nepieļaujamas, ko gluži adekvāti ir novērtējusi Drošības policija, kas mantu vākšanu pārtrauca un lika aktīvistiem rakstīt paskaidrojumus. No humānās palīdzības vākšanas te ir tikai pussolītis līdz politiskai akcijai, un šī akcija diezin vai var būt draudzīga Ukrainai un arī Latvijai. Nevajag pieļaut, lai ļaudis no daudzstāvu namiem, saskatījušies Solovjova un Kiseļeva raidījumus, nāk no dzīvokļiem ārā, sāk pulcēties un bļaustīties. Pēc tam varbūt kādam sagribēsies kaut ko salauzt. Šo rūgto biķeri Latvijai nevajag dzert, tāpēc tas akciju rīkotājiem no Sabiedriskās Tautas kustības „Baltija” jāatņem jau pašā iedīglī, kamēr kas slikts vēl nav noticis.