64% lojalitātes

Valdība otrdien iepazinās ar pētījumu centra SKDS veikto pētījumu, kurā atspoguļoti rezultāti par Latvijas mazākumtautību pārstāvju piederības sajūtu Latvijai. Aptaujas rezultāti atklāj, ka Latvijai piederīgi jūtas 51% nelatviešu, 64% sevi uzskata par Latvijas patriotiem, savukārt 31% nepilsoņu nevēlas iegūt Latvijas pilsonību, jo nejūt pēc tās vajadzību.

Premjere Laimdota Straujuma rezultātus vērtē kā labu rādītāju, kas jānovērtē. "Jautājums ir, ko darīt tālāk," noteica Straujuma. Pēc aptaujas rezultātiem esot redzams, ka ir daudz dažādu pasākumu, kas cilvēkiem ir svarīgi - ekonomika, sociālie jautājumi, valodas apmācība. Valdībai esot skaidrs priekštats, kādā virzienā jāstrādā. Kopumā sabiedrības saliedētības jomā esot darīts par maz, tāpēc tas jāapzinās un jāveic reāli darbi. Viens no uzdevumiem, par ko valdība vienojusies, ir sagatavot priekšlikumus latviešu valodas apmācību nodrošināšanai mazākumtautībām. Tāpat ir uzdots pilnveidot pilsonības iegūšanas procesu, nodrošinot skaidru informāciju par ieguvumiem un priekšrocībām, jo pētījums atklāj, ka iedzīvotāji par to nezina un nav domājuši, norādīja Straujuma.

Sazin kādu apsvērumu dēļ pētījuma vākus valdība vēra vaļā slepenīgi, Ministru kabineta sēdes slēgtajā daļā. Vai bija bailes, ka neatklājas kādas šausmu lietas – ka nelatviešu vidū pārāk maz lojalitātes? Vai arī varbūt ministri baidījās paši no savas verbālās nesaturēšanas, komentējot rezultātus? Ja jau Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs ir tas pats Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība), kurš savulaik Imantas hakeri Denisu Čalovski dēvēja par noziegušos urlēnu un Norvēģijas šāvēja Andersa Bēringa -Breivīka noziegumā vainoja multikulturālismu, nebūtu brīnums, ka arī Ministru kabineta zālē atskanētu līdzīga leksika un tikpat viedas atziņas. Un to nu gan liekām ausīm nevajadzētu dzirdēt.

Lādzīgā premjere priecājas par 64 procentīgo nelatviešu lojalitāti, taču ne katrs tajā pašā valdībā, kurā viņa ir premjere, dziļi sirdī vērtē to par labu esam. Jo vairāk valstij lojālu iedzīvotāju, jo mazāk asu stūru sabiedrībā. Jo mazāk asu stūru, jo mazāk iespēju piekopt provokatīvu politiku. Jo mazāk provokāciju iespēju, jo mazāk iespēju ar plikiem, nacionālistiskiem saukļiem iegūt vietas pie varas siles. Mazāka bēda būtu, ja tikai Nacionālā apvienība būtu tā, kas barojas no rusofobijas. Šai partijai tā, ja tā var teikt, „piestāv” – šis spēks ar to nodarbojas tradicionāli un kopš sākta gala. Diemžēl arī premjeres partija „Vienotība” dažkārt domā, ka šī drēbe tai piestāv pie sejas krāsas. Pašvaldību vēlēšanās „Vienotība” pat centās „nacionāļiem” aizlīst priekšā un tās Rīgas kampaņas galvenais vadmotīvs bija nacionālistisku tieksmju uzkasīšana.

Kāda gan tur integrācija? Kāda saliedētība, kad jāaulekšo pēc mandātiem? Daudz vieglāk ir turēt naida runas.

Kamēr Straujuma mīļi sapņo par latviešu valodas apmācīšanu mazākumtautībām, viņas pašas partijā jau tiek konstruēta bumba ar laika degli – 2018. gada „mazākumtautību skolu reforma”, kurā atkal pa jaunam lāgam iecerēts sakacināt krievvalodīgos jauniešus. Varbūt tāpēc tālredzīgā Valsts policija tieši šajās dienās tagad iegādājas vēl vienu ūdensmetēju un speciālas automašīnas satrakojušos pūļu izklīdināšanai? Ap 2018. gadu šī tehnika lieti noderēs.

Tas tik tiešām ir pasaules brīnums, ka par spīti valdošās elites dezintegrācijas politikai, antisaliedētības veicināšanai un augstprātīgajai attieksmei ne tikai pret nepilsoņiem un nelatviešiem, bet tādā pat mērā arī pret tilulnāciju, joprojām ir 64% valstij lojālu nelatviešu! Tas ir cerīgi un patīkami, tas rāda, ka „zaļiem cilvēciņiem” Latvijā nemaz tik viegli neklātos, ka nelatvieši skatās tikai Solovjovu un Kiseļevu, bet arī „900 sekundes” un „Panorāmu”. Tāpēc tik švaki tagad klājas krievu valodā iznākošajai presei. Izrādās, ka nav sabiedrībā tik liela pieprasījuma pēc Latvijas gānīšanas, kā avīžu izdevēji bija iedomājušies.

Zīmīgi, ka Latvijai piederīgi jūtas 51% nelatviešu, bet 64% sevi uzskata par Latvijas patriotiem, kas nozīmē, ka 5% procenti nejūtas piederīgi - tātad jūtas atstumti, tomēr nezaudē lojalitāti valstij. Tas arī tāds rādītājs, par kuru vērts padomāt.

Apmēram trešā daļa nejūt vajadzību iegūt Latvijas pilsonību, jūt siltas jūtas pret Krieviju, kas arī nav traģiski. Latvija ir brīva, demokrātiska valsts un katrs drīkst just to, ko grib. Aptauja tiek veikta laikā, kad kaimiņvalstī ir īpaši augsts urrāpatriotisma uzrāviens un akla Vladimira Putina dievināšana. Teju vai 97% krievu atbalstot Putina agresīvos izlēcienus. Un ar visu to tikai trešdaļa Latvijā ir pavilkusies tam līdzi? Tas nav slikts rādītājs. Kad kaimiņvalstī sāksies apstulbuma atplūdi un ļaudis ar degunu atsitīsies pret vadoņa politikas ēnas pusēm, kad Krievijā kritīsies dzīves līmenis, arī Latvijas krievos jūsma ies mazumā, redzot, ka viņu sapņu zemē nemaz tik jauki nav.

Aptaujas rezultāts rāda, ka par spīti politiķu nekrietnībām un kļūdām cilvēki tramvajos, tirgos, veikalos, kāpņutelpās gluži labi prot sadzīvot, ka tādos brīžos, kā „Maxima” traģēdija, krievvalodīgie ar latviešvalodīgajiem raud kopā.

Valdībai derēja nevis par dārgu naudu pētīt krievvalodīgo lojalitāti, bet izvērtēt pašai savu lojalitāti pret Latvijas pilsoņiem. Kad bija jāizdod ASV tiesu sistēmas saplosīšanai Latvijas pilsoni Čalovski, lielāks procents Valda Dombrovska valdībā bija par izdošanu. Lūk, tas nu gan nav nekāds labais rezultāts!