Krievijas prezidents Vladimirs Putins uzvedas kā mērkaķis ar granātu – uz rietumpasaules sankcijām viņš ir reaģējis ar antisankcijām, aizliedzis ievest savā valstī pārtiku.
Latvijas uzņēmējiem tas ir trieciens – piena,. gaļas, zivju uzņēmējiem ir apcirsts eksports, beigas klāt ir refrižeratormašīnu firmām, kurām kravu vešana uz Krieviju bija vienīgais bizness. Viena daļa Latvijas pārtikas biznesmeņu kā nebūt pārcietīs, bet ir tādi, kas nevar pārciest – Krievijas embargo rezultāts draud būt bankrots.
Šajos skarbajos apstākļos Latvijas valdībai vajadzēja būt smadzeņu centram, kas izdomā, kā novērst slimā kaimiņvalsts prezidenta ālēšanās sekas. Tas, ka Putins nav adekvāts, ir redzams jau sen – hiperagresīvā politika jau vairs nav tā kā neprognozējama – jau iepriekš zināms, ka Krievija sitīs, lauzīs un karos. Nākamais, kas var būt, ir vispār jebkādu ekonomisku sakaru pārrāvums – tad arī tranzīts aizies ciet, tūrisms mirs, gāze uz Inčukalnu neplūdīs, arī šprotes krievi nepirks, bet aiz Zilupes būs augsta sēta, kurai pāri nelidos ne vanadziņš. Krievi nekad vairs neklausīsies Raimonda Paula „Dzeltenās lapas”, bet latvieši aiz dusmām principiāli plēsīs un dedzinās Fjodora Dostojevska „Idiotu”.
Bet, ko valdība? Vienīgais, ko tā ir spējusi izdomāt un piedāvāt, ir kādas nodokļu brīvdienas vissistākajiem uzņēmumiem. Ja cilvēks ir kritis zemē ar infarktiņu, viņam diezin vai palīdzēs plāksteris. Ko ubagam, nabagam var dot, ka viņam atlaisti kādi nodokļi? Redzams, ka valdībai nav bijis nekāda plāna, lai novērstu smagās sankciju kara sekas, valdībai pašai nav kādu viedu domu, bet visas cerības ir uz Rietumiem – kā Ostapam Benderam, kurš saka: „Rietumi mums palīdzēs.”
Kā glābējeņgelis tiek gaidīta Vācijas kanclere Angela Merkele. Ko gan Merkele var mums dot? Vācijai pašai no krievu antisankcijām ir milzu problēmas – Vācijas ekonomika ir stipri atkarīga no krievu gāzes.
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ir varonis – viens pats cīnījies pret krievu šovbiznesa trijotni – Kobzonu, Gazmanovu un Valēriju.
Visbīstamākā ir Valērija. Viņa Kremļa sienas ēnā Krimas aneksijas svinību laikā dziedāja „Mēs esam kopā”. Maigā vara. Dikti daudz ļaužu tviterī un feisbukā pauda atbalstu ministram par tādu mugurkaulainu, patriotisku stāju.
Bet, kur ministram bija patriotiskā stāja, kad vajadzēja skarbi izteikties par Francijas liekulīgo nekrietnību? Kamēr citi cieš zaudējumus, Francija vienā mierā turpina savu sadarbību ar krieviem un nemaz negrasās lauzt darījumu par „Mistral” karakuģu piegādi. Skaidrs, ka franči nepārtrauks darījumu, jo tur liela nauda iekšā – kādi pieci miljardi. Saprotams, ka Latvija ir maza, bet Francija – liela. Liela valsts dara, kā grib, bet maza – paklusē.
Taču še bija tā reize, kad Latvijai varēja būt savs vārds sakāms.
Vai Rinkēvičs kaut ko teica? Nē, neteica. Tātad ar Valēriju viņš var cīnīties, Valērija ir viņa vieglajā svarā, bet ar frančiem cīkstēties nevar vis.
Tāpat angļi arī - vienā mierā turpina pārdot Krievijai visvisādu militāru tehniku, kamēr Luganskā un Doņeckā iet bojā ukraiņu karavīri. Nav dzirdēts, ka Rinkēvičs kaut ko būtu lecis acīs angļiem. Tur taču vienreiz būtu iemesls pateikt: „Ko jūs, puiši, tagad darāt? Mēs, visi eiropieši, ciešam sankciju karā, bet jūs turpināsiet bezprincipiāli pelnīt no Krievijas?” Skaidrs, ka sankciju kariņā cietīs visa Eiropas Savienība, taču Latvija, kas ir Eiropas nomale un atkarīga no Krievijas gāzes un tranzīta, cietīs sevišķi smagi. Taču attiecībās ar priekšniecību Latvijai nav pat kādu tiesību iepīkstēties – Latvijai kā Viktorijas laikmetā lēdijai nav tiesību ne pakustēties, ne ievaidēties, mūsu ārlietas nav latviešu ārlietas, mūsu valdībai nav pašai sava viedokļa, nav valstiskas, nacionālas stājas. Ir tikai tas, ko pasaka priekšā un atļauj angļi, franči un vācieši.