Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paudis, ka runas par rietumvalstu un Krievijas abpusējo sankciju ietekmi uz Latvijas ekonomiku esot pārspīlētas. «Tiešas ietekmes uz Latvijas ekonomiku nav,» apgalvoja ministrs.
Viņš gan piebilda, ka «varētu būt dažādas atbildes sankcijas no Krievijas un pret sankcijām vērstas kampaņas Latvijā, ka «būs slikti, būs slikti». Proti, ministra doma ir tāda, ka Latvijai no sankcijām nebūs ne silts, ne auksts un par to nav jāuztraucas. Tāpēc ikviens, kas runā, rēķina, paredz, brīdina vai jau ir aplēsis sankciju iespējamo ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, ir gandrīz vai Kremļa aģents vai arī tiešām īsts aģents. Tas ir apmēram tā, kā Staļina režīma laikā, kad vācieši jau otrpus upes pumpēja riepas, bet krievu sādžā tos, kas ieminējās, ka tūlīt būs uzbrukums, likvidēja kā panikas cēlājus. Pirmais gan, kurš tādā gadījumā būtu jāšauj kā panikas cēlājs, būtu Rinkēviča partijas biedrs, ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kurš Krievijas pretsankciju apjomu uz Latvijas ekonomiku novērtēja ar 10% kritumu no IKP... Ir jauki, ka mums ir tāds optimistisks ārlietu ministrs, taču realitāte var izrādīties ne visai saulaina, kā to piesauc ekonomikas ministrs.
Pašlaik nomērķētais, bet vēl ne īsti uzsāktais ES valstu sankciju klājiens sliecas sist Krievijas banku sektoru, militāri rūpniecisko kompleksu, enerģētiku.. Visas ES valstis ir vienojušās, ka sankcijām jābūt, taču tajā pašā laikā ir redzama apbrīnojama atsevišķu valstu liekulība – savs naudisks aprēķins stāv augstāk par kopīgo lietu Francijai, kas neaptur Mistral karakuģu darījumu ar Krieviju. Līdzīgi tad arī citas valstis pieņem par principu, ka tie līgumi, kas jau noslēgti kaut kad iepriekš ar Krieviju, nav jālauž. Tas nekas, ka Krievija ir agresors. Šim agresoram turpina piegādāt militāru tehniku, lai viņš justos varenāks un labāk varētu apgādāt Ukrainas separātistus.
Arī Latvijai ir šāda tāda sadarbība ar Krieviju jomā, kas var stiprināt Krievijas militāro spēku – piemēram, Jelgavā ir rūpnīca, kas sadarbojas ar Krievijas tanku rūpnīcu.
Uz tranzītu, lai cik tas paradoksāli neskanētu, Ukrainas jukas līdz šim atstāja pozitīvu iespaidu. Tas tāpēc, ka Krievijas izejvielu kravu plūsma dienvidu virzienā gāja mazumā, attiecīgi palielinoties pārkraušanai Latvijas ostās. Taču, ja sankcijas izvērtīsies zvērīgi niknas, aizies ciet arī mūsu virziens, un tie jau būs zaudējumi, nevis vairs peļņa.
Ar Krieviju caurcaurēm cauraudzis ir Latvijas komercbanku sektors. Var jau būt kāds atsevišķs finanšu ģēnijs ar riskantiem gājieniem pamanīsies no sankciju laikmeta iesist sev kabatā lielu virspeļņu, taču kopumā bankām būs zaudējumi un – jo skarbākas sankcijas, jo darbība apgrūtinošāka un zaudējumi lielāki.
Ar enerģētiku gan problēmu nebūs – Latvija gan ir absolūtā atkarībā no Krievijas gāzes, toties mums pašiem ir salmi, ar ko kurināsim krāsnis un pārdzīvosim ziemas.
Krievi atbildi parādā nepaliks, un zaudējumi latviešiem būs ne tikai no tā, ka mēs kaut ko nepērkam, bet arī no tā, ka krievi no mums kaut ko nepērk. Pārtikas produktu eksports uz Krieviju vispār var aprauties. Tās ražotnes, kas brīnumainā kārtā izdzīvoja pēc deviņdesmito gadu krīzes, šoreiz diezin vai izturēs – latvju šprotes ēd tikai postpadomju telpā, tāpēc šprotēm bez Krievijas tirgus lemtas drūmas beigas. Bet citādi visādi nav jau nekas traģisks, tiešas ietekmes uz Latviju nebūs...
Latvijai iegadījusies tāda nelaime, ka rudenī būs Saeimas vēlēšanas, līdz ar to valdība vairs nestrādā reālā laikā un telpā, bet priekšvēlēšanu ākstībā, un ne par ko nopietnu vairs nedomā. Tāpat arī uz pasaules un reģiona dramatisko notikumu ietekmi valdība reaģē nenopietni – tā vietā, lai rēķinātu, paredzētu ietekmes un meklētu izejas no draudīgās situācijas, valdība palēkdamās dejo savā bezatbildībā, bauda atvaļinājumus, bet ārlietu ministrs mierina publiku ar dziesmiņu no sērijas «viss kārtībā, ak, cienījamā kundze», darbi ir atlikti uz «kaut kad pēc vēlēšanām» un «tad jau redzēs». Bet pašlaik iestājas pasaku laiks.
