„Nepilsoņu kongresa” līderis Aleksandrs Gapoņenko bija ieplānojis piektdien rīkot koncertu. Dieva laime, un paldies Drošības policijai un Rīgas domei, ka koncerts nenotika. No vienas puses nav jau it kā labi, ka varas iestādēm jāķeras pie tik striktiem pasākumiem, kā kāda pasākuma aizliegšana. Latvija ir demokrātiska valsts un demokrātiskā valstī ir pulcēšanās un runāšanas, iešanas un kliegšanas brīvības.
Taču, pārfrāzējot Vladimiru Ļeņinu, kurš teica, ka revolūcija nav nekā vērta, ja nespēj sevi aizstāvēt, ir gadījumi, kad demokrātijai jābūt stingrai, lai sevi aizstāvētu. Viena lieta ir viedokļu plurālisms, bet kas pavisam cits, ja šā plurālisma aizsegā notiek mēģinājums Latvijas demokrātiju un neatkarību apdraudēt. Tad valstij nekas cits neatliek, kā jau laikus identificēt šos apdraudējumus un apcirst tos jau saknē. Nav pamata apšaubīt Drošības policijas konstatējumu, ka Gapoņenko rīkoto koncertu laikā varētu notikt konfrontācija. Ja drošības jomas profesionāļi saka šādus vārdus, tad tie nav joki, un, jādomā, ka speciālisti zina, ko runā.
Ja koncerta rīkotājs tiešām pārstāvētu Latvijas krievus vai vismaz Latvijas krievus – nepilsoņus, tad būtu viena runa. Taču lielā daļa Latvijas krievu ir Latvijas pilsoņi, kas jau ir zināms lojalitātes apliecinājums. Arī Latvijas krievi – nepilsoņi nav viendabīga masa. Viena daļa nepilsoņu ir savā biznesā vai ģimeniskos apstākļos tik ļoti cieši saistīti ar Krieviju, ka šeit uzturas tikai daļu sava laika un viņiem vienkārši finansiāli izdevīgāk ir bijis nepirkt vīzas uz Krieviju, jo nepilsoņiem braukšana uz etnisko dzimteni ir bijusi lētāka. Vēl citai daļai savs pilsoņa vai nepilsoņa statuss ir vienaldzīgs un viņi par to necepas. Vēl cita daļa gadu nastas vai intelekta trūkuma dēļ nespēj iemācīties latviešu valodu tādā līmenī, lai iegūtu pilsonību. Un vēl ir tāda, ne sevišķi liela nepilsoņu daļa, kam nepilsonība ir principa jautājums – viņi Latviju uzskata par vēsturisku pārpratumu, pagaidu stāvokli, neuzskata, ka latviešu tautai ir tiesības uz savu valsti, cer, ka gan jau atnāks Krievijas impērija, kas Latviju likvidēs. Un tad viņi būs zirgā. Priekš kam viņiem tādu „suņu valodu” mācīties? Un loģiski, ka priekš kam pilsonība?
Lūk, ar šo pēdējo grupu jābūt citādai sarunai. Precīzāk izsakoties, ar viņiem nekāda saruna nav iespējama, un savus koncertus viņi lai rīko kaut kur labi tālu – aiz upes koku paēnā, aiz Zilupes.
Gapoņenko ir viens no spilgtākajiem šo te pēdējo pārstāvjiem – provokators no provokatoriem, īpaši indīgs, neatlaidīgs un mērķtiecīgs Latvijas nedraugs ar stāžu. Uzreiz tā grūti nosaukt visas viņa kaitēšanas Latvijai, bet pietiek jau ar tām skaļākajām: apcerējumi par šaušalīgo diskrimināciju, ko Baltijas valstis piekopj pret krieviem, centieni uzkurināt latgaliešu separātismu pret latviešiem, kas gan ir izčabējuši kā jau pasākums bez augsnes. Īpaši derdzīgs lielkrieviski šovinistisks „kultūras” pasākums bija Gapoņenko izdomātās un uzražotās medaļas 2010. gadā par godu Livonijas un Igaunijas pievienošanai Krievijas impērijai pirms 300 gadiem. Gapoņenko visiem spēkiem cenšas uzkurināt jauniešu agresiju pret latviešu valodas mācīšanos, viņš aktīvi piedalījās referenduma rīkošanā par krievu valodu kā otru valsts valodu.
Dīvaini, ka nenotikušā koncerta nosaukums bija paredzēts „Mēs gribam pārmaiņas”, kas ir sen mirušā, izcilā dziedātāja Viktora Coja leģendārās dziesmas nosaukums. Lielkrieviskais šovinists un nostaļģētājs pēc padomju varas, Krievijas domes deputāts Jevgeņijs Fjodorovs nesen nodēvēja Coju par CIP aģentu. Jo Coja māksla savulaik tuvināja PSRS impērijas galu. Sanāk kaut kāda nekonsekvence – Cojs ir sliktais, bet Latvijas lielkrieviskais šovinists Gapoņenko tomēr nesmādē viņa dziesmu, lai mēģinātu emocionāli ietekmēt Latvijas krievu jauniešus?
Gapoņenko ārējā veidolā, sejas izteiksmē, runas veidā un arī retorikas saturā ir liela līdzība ar Krimas un Dienvidaustrumu Ukrainas pahanātu „tautas mēriem”, kas fīrē Ukrainas valsts graušanu ar „zaļo un pieklājīgo cilvēciņu” palīdzību. Vai Latvijas valstij vajadzētu pieļaut, ka šāda tipa pieklājīgie koncertē Rīgas centrā? Droši vien, ka Rīgas kultūras kopējā aina bez šādas mākslas var iztikt.