Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija nolēmusi lūgt iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski (RP) vērtēt, vai Mihaila Zadornova izteikumi nesatur naida kurināšanu.
Līdztekus varētu tikt vērtēts, vai Zadornovam atņemt uzturēšanās atļauju Latvijā. Vēstules projektā Iekšlietu ministrijai teikts, ka Sabiedrības saliedētības komisijai tika nodots izskatīšanai G. Girsa iesniegums, kurā viņš pauž satraukumu par naida kurināšanu Zadornova rakstā, kas tika pārpublicēts portālā ru.focus.lv 2014. gada 18. martā.
Zadornovs ir rakstnieks – satīriķis, kurš jau vairākus gadu desmitus ir vispopulārāko Krievijas joku dzinēju skaitā. Savos koncertos viņš trīs stundas no vietas spēj smīdināt publiku vai ar katru izteikto frāzi. Zadornova spalvai ir maz tabu – tostarp dažkārt viņš ir apsmējis arī Putina – Medvedeva tandēmu. Satīriķa iecienītas tēmas ir Krievijas birokrātija, nesakārtotā sadzīve, tādas krievu rakstura īpašības un domāšanas īpatnības, kas pašiem krieviem traucē dzīvot. Vēl Zadornovs izsmej amerikāņus, kariķē turīgo Eiropas valstu iedzīvotājus. Dažkārt viņš iekož arī latviešiem, kas Latvijā tiek uztverts ar dusmām, jo dzīvojam ar uzskatu, ka par sevi un saviem politiķiem drīkstam smieties tikai mēs paši, nevis kāds no malas. Zadornovs gan nav gluži pavisam no malas, jo ir dzimis Jūrmalā un Latvijā uzturas bieži.
Viena no Zadornova pēdējā laika daiļrades iezīmēm ir pa savam skaidrot Krievijas senvēsturi, dažādu vārdu izcelsmi. Šajās zinātniskajās teorijās ir viss kaut kas – gan mazpazīstami, bet interesanti vēstures fakti un svaigi vērojumi, gan pilnīgi no pirksta izzīstas blēņas. Šā groteskā faktu un blēņu mistra kopējais patoss ir patriotisks – krievi un slāvi visos laikos bijuši varenākie, labsirdīgākie un viedākie.
Zadornova darbi ir asprātīgi un talantīgi, taču ne vienmēr un ne katrs darbs ir izdevies. Saeimas komisiju satraukušais raksts nav nekāds šedevrs, un Mūza tā rakstīšanas laikā nav bijusi slavenā rakstnieka tuvumā. Zadornovs prasti gānās. Rakstā nav smalka humora, bet ir dusmas, agresija, arī tāds kā apjukums. Var redzēt, ka autoru ir satraukuši politiskie notikumi Ukrainā un savas bažas un bailes viņš cenšas maskēt ar sarkasmu. Par latviešiem viņš velk veco, banālo dziesmu, ka pie mums pa ielām maršē «fašisti, kas nogalinājuši 200 000 ebreju», un tādā garā. Nu, un tad?
Vai Zadornova personai un viņa izteikumiem vispār vajadzēja pievērst uzmanību tik augstā institūcijā kā Saeimas komisija un Iekšlietu ministrija? Zadornova profesija ir runāt šķērsām un pret, provocēt un pārspīlēt. Zadornovs ir juroģivij. Krievu tradīcijās senos laikos esot bijis tā, ka dīvaiņi, āksti jeb juroģivije nav vis mesti sārtā kā Rietumeiropā, bet pabaroti un padzirdīti. Juroģivije varējuši atļauties kritiski izteikties par valdošo varu, dzīt bezatbildīgus jokus, un par to viņiem nekas neesot bijis.
Ja Latvija atņems uzturēšanas atļauju, izdzīs vai nelaidīs iekšā, Zadornovam tā būs medusmaize un tēma jaunām anekdotēm.
Zadornova lietu kustina Sabiedrības saliedēšanas komisija! Tad nu gan saliedēšana sabiedrībai – aizliegt vienas lielas sabiedrības daļas iecienītu mākslinieku. Adekvāta izturēšanās pret Zadornovu būtu neņemt viņu galvā – kā juroģivij. Taču latviešu varas iestādes ar nopietnām sejām metas Zadornovu nelaist un nepieļaut. Par to pat zirgam jāsmejas.