Jāņa Vistiņa un Genādija Perepjolkina vārdi kļuva populāri deviņdesmito gadu vidū, kad vai katrs plašsaziņas līdzekļu joku dzinējs visādi apspēlēja biznesmeņu tandēma uzvārdu «putniskumu».
Tomēr joku ir maz. Vistiņš un Perepjolkins ir lieli viltnieki, kas savulaik izvēlējās grūtu, riskantu un neprognozējamu uzņēmējdarbības paveidu – iepirkt zemesgabalus un nekustamos īpašumus tādās vietās, kur zināms, ka drīz tās būs vajadzīgas valstij, lai būvētu, piemēram, Nacionālo bibliotēku. Biznesa shēma ir tāda, ka no īpašniekiem, kas zemi vai ēkas ieguvuši denacionalizācijas ceļā, tiek nopirkti īpašumi. Valsts nāk un tos atsavina, nojauc, uzbūvē tajā vietā ko citu, bet Vistiņš un Perepjolkins griežas tiesā un mēģina piedzīt kompensāciju – pēc iespējas lielāku. Nevar teikt, ka šāds pelnīšanas veids būtu morāli sirdsšķīsts, tomēr jāizsaka arī apbrīna par to, ar kādu neatlaidību abi ir cīkstējušies par savu peļņu.
Piecus zemesgabalus ostā Vistiņš un Perepjolkins iegādājās vēl pirms 20 gadiem – 1994. gadā. Tolaik nekustamo īpašumu likumdošana Latvijā vēl bija jaunrades stadijā, tomēr, balstoties uz spēkā esošajiem tālaika likumiem, Vistiņš un Perepjolkins bija uzskatāmi par likumīgiem īpašniekiem un tādiem, kam pienākas kompensācijas īpašuma atsavināšanas gadījumā, ja īpašumu ievajagas valstij.
1996. gada janvārī Valsts zemes dienesta Nekustamā īpašuma vērtēšanas centrs pēc iesniedzēju lūguma noteica iesniedzējiem piederošo īpašumu kadastrālo vērtību, kas Vistiņam bija 564 140 latu, savukārt Perepjolkinam kopumā aptuveni 3,12 miljoni latu.
1996. gada 6. novembrī tika pieņemts Rīgas tirdzniecības brīvostas likums, saskaņā ar kuru iesniedzējiem piederošais nekustamais īpašums atradās Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā.
1997. gada 1. jūlijā Rīgas tirdzniecības brīvostas teritorijā tika ieviests brīvostas režīms, kā rezultātā bija nepieciešams steidzamības kārtā sakārtot īpašuma un valdījuma tiesību jautājumus. Satiksmes ministrija mēģināja vienoties ar iesniedzējiem par zemesgabalu atpirkšanu, atlīdzības apmēru nosakot pēc zemesgabalu kadastrālās vērtības 1940. gadā. Iesniedzēji izteikto piedāvājumu noraidīja, uzskatot piedāvātās atlīdzības apmēru par netaisnīgu un nesamērīgu.
Tad valsts varas iestādes izrīkojās skarbi – speciāli Vistiņa un Perepjolkina gadījumam pieņēma Ministru kabineta noteikumus un arī speciālu likumu par zemes īpašumu atsavināšanu brīvostas teritorijā. Īpašumus atņēma un izmaksāja niecīgu kompensāciju – 8,6 tūkstošus Perepjolkinam un mazliet vairāk par 500 latiem Vistiņam. Abi uzņēmēji vērsās tiesā, taču Latvijas tiesas instancēs pēc gadiem ilgas prāvošanās abiem neizdevās neko panākt. Arī Satversmes tiesā panākumu nebija.
2001. gadā prāvošanās pārcēlās uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu (ECT). ECT Lielā palāta jautājumā par taisnīgas atlīdzības apmēru lietā «Vistiņš un Perepjolkins pret Latviju» piespriedusi Latvijai maksāt kompensāciju vairāk nekā viena miljona eiro apmērā. ECT atzinusi, ka Jānim Vistiņam un Genādijam Perepjolkinam izmaksātās atlīdzības apmērs par 1997. gadā piespiedu kārtā atsavināto nekustamo īpašumu Rīgas brīvostas teritorijā ir nesamērīgi ierobežojis tiesības uz īpašumu, tāpēc abi no valsts budžeta saņems kopumā gandrīz 1,22 miljonus eiro.
Šāds spriedums nepiepriecina valsti un valdību, jo tagad no kaut kurienes jāizvelk 1,22 miljoni. Arī Vistiņš un Perepjolkins diezin vai ir sajūsmā, jo viņu mērķis nebija 1,22, bet kādi 8 miljoni eiro.