Ādolfa Hitlera un Jozefa Gēbelsa sacerējumos redzams, kādā veidā, ar kādām verbālām konstrukcijām, kādus faktus lietojot, kādus noklusējot, kā ar vārdiem vien izdevās visu tautu tā apstrādāt, ka tā milzīgā jūsmā, vienotā solī devās fīrera norādītajā virzienā uz bezdibeni.
Ja nacionālsociālistu ideoloģijā būtu tikai meli un naids vien, viņi neko nebūtu panākuši. Propagandas māksla ir jaukt kopā faktus ar meliem tā, lai viss šis virums izskatās pēc patiesības. Vēl jāatrod tādi aizvainojumi, kuriem ir daļēji reāls pamats, un jāsakāpina šo pūļa un dusmu sajūtu tā, lai tā kļūst neadekvāta.
Hitlers spekulēja ar to pazemojumu, kas Vācijai tika nodarīts pēc I pasaules kara. Uzvarējušās Antantes valstis ar 1919. gadā noslēgto Versaļas līgumu ne tikai atņēma Vācijai prāvu daļu teritorijas, aizliedza turēt lielu armiju, bet arī uzlika nesamērīgus reparāciju maksājumus. Tādā veidā Vācija pasaules finanšu krīzi 1924. gadā Vācija sagaidīja jau būdama milzīgās ekonomiskās problēmās, bet krīze ekonomiku piebeidza pavisam. Un tad atnāca Vadonis, kas pateica, kas ir vainīgs, kas jādara. Ne jau vienā dienā un vienā paņēmienā visas tautas smadzenes tika sakompostrētas – reparāciju pārmērīgums bija patiess fakts, par kuru tik tiešām bija ko sadusmoties, bet vājprātīgā rasu teorija un nepieciešamība paplašināt dzīves telpu vāciešu apziņā ieradās nopakaļ.
Ādolfs Hitlers un Vladimirs Putins ir banāls salīdzinājums, jo pārāk uzkrītoši acīmredzamas ir analoģijas. Putins nav tas pats, kas Hitlers. Taču pašlaik labāka salīdzinājuma diemžēl nav.
Krievijas sabiedriskā doma sirgst ar tādu kā Vācijas pagājušā gadsimta divdesmito gadu Versaļas sindromu – ir ilgstoši jutusies pazemota, bet tagad ir „piecēlusies kājās”, „izpletusi spārnus”, „Krima kā kuģis ir atgriezies dzimtajā ostā”, „tauta atkal ir vienota” un Putins ir triumfators. Un ir arī „nacionālnodevēji” un „piektā kolonna”, kurai tagad būs pastāvēt pie ratiem. Ir arī ārējais ienaidnieks, kas vainīgs pie visām nelaimēm – Rietumi, ES, ASV, „banderieši” un „fašisti”.
Kā tad tā varēja atgadīties, ka Krievija nu ir agresīva un Putinu atbalsta vairāk kā 70% Krievijas iedzīvotāju?
Līdzīgi kā Francija ar savu atriebības kāri un rijīgumu pēc I pasaules kara, tā arī ASV ir pieļāvusi līdzīgas kļūdas - tās politika pēdējos 20 gados ir bijusi gana agresīva, ASV ir uzstājusies kā „pasaules policists”, kas jebkurā pasaules vietā cenšas panākt sev lojālu režīmu, citu valstu iekšējos konfliktos šķiro „labos puišus”, ko pabalstīt, un „sliktos”, ko iznīcināt. Krieviju ASV jau bija nolikusi sētmalē kā valsti, ar kuru nav jārēķinās, kas vairs nav lielvalsts, bet valsts ar tikai reģionālu ietekmi. Amerikāņi nenovērtēja, ka krievu sabiedrībā un īpaši tās „militāro filozofu” aprindās gruzd sāpe un nostaļģija par kādreizējo PSRS varenību, ka pamazām krājas augsne, lai nāktu jauns Vadonis, kas krievu Versaļas sajūtu izmantos.
Vara tāpat kā alkohols un narkotikas rada spēcīgu atkarību, tāpēc varaskāra persona atrod simtiem attaisnojumu savām darbībām, intelektualizē un racionalizē savas tieksmes un ambīcijas. Putina vēsturiskā runa, vēršoties pie krieviem un pasaules valstīm, ir kaut kas līdzīgs – lai cik griezi klibs nav bijis gājiens, katram solim ir izdomāts attaisnojums un pamatojums, kas skan it kā loģiski, taču ar realitāti tomēr neiet īsti kopā. Putina runas tekstā un zemtekstā bija tas, ka, redz, amerikāņi var visādi izdarīties, un, kāpēc mēs arī nevaram? Dubultstandarti!
Jā, referendums bija arī Kosovā, tā rezultātā Kosova atdalījās no Serbijas, taču šis referendums ir visas pasaules atzīts, to uzraudzīja starptautiski novērotāji, tas notika pēc diplomātiskām diskusijām, septiņreiz nomērot un tikai pēc tam nogriežot. Turpretī Krievija Krimu ir brutāli anektējusi, referendums bija farss, un starptautiskā sabiedrība tā rezultātus nekad neatzīs. Nevis ar Kosovu te ir salīdzinājums, bet ar Austrijas anšlusu un Sudetijas aneksiju, kur tieši tāpat kā tagad Krimas gadījumā Vācija pamatoja savu iebrukumu ar to, ka apdraudēti etniskie vācieši, ka vāciešiem jāapvienojas.
Ja divi kungi ierodas viesībās vienādos uzvalkos un viens sāk ālēties, tad pret viņu vairs neizturas tāpat, kā pret to, kurš pieklājīgi ēd ar nazi un dakšiņu. Tie vairs nav dubultstandarti, jo ne pēc uzvalka vērtē cilvēka rīcību.
Kamēr Ukrainas mājai jumts ir liesmās, Krievija ir nevis palīdzējusi to dzēst, bet pievākusi no kaimiņa istabas kādu mantu – Krimu. Diezin vai tas ir glīti.
ASV allaž liela daļa sabiedrības ir bijusi skeptiska, ir kritizējusi valdošo politiķu kustības. Turpretī Krievijā Krimas pievākšana ir radījusi tādus tautas masu gaviļu skatus, kas atgādina Lēnes Rīfenštāles filmu „Gribas triumfs”. Krievijā vairs nav vietas citam viedoklim, kā tikai Putina slavināšanai, kas ar katru dienu kļūst bezgaumīgāka un nekritiskāka.
ASV ir vārda brīvība un tiek pieciesti visdusmīgākie uzbraucieni visaugstākajām amatpersonām; Krievijā citādi domājošajiem tiek aizbāzta mute.
Ne vienmēr ASV rīcība ir bijusi gluda, taču tas nav attaisnojums Krievijas rupjībai.
Tagad starptautiskā sabiedrība mulst un nezina, ko ar Krieviju iesākt, kā izturēties. Droši vien jāieklausās armēņu tautas gudrībā – ar draugiem netirgojas, bet kopā ēd un dzer, bet ar tiem, kas nav draugi, tirgojas, taču kopā nedzīro.