Kvotās dziesmas nedzims

 

Pirms dažiem gadiem atgadījās tā, ka gandrīz nedēļu man nācās pavadīt slimnīcā, kur vienam no palātas biedriem bija radio un viņš cauru diennakti bija noregulējis aparātu uz Latvijas Radio 2. staciju.

Šī stacija principiāli 100% atskaņo tikai latviešu mūziku līdzīgi kā televīzijā Latvijas šlāgerkanāls. Tas ir lieliski, ka stacijai ir šāda koncepcija un tā pie tās turas – ir vismaz viena vieta ēterā, kurā, ja sagribas kaut ko latvisku, to var dabūt uzreiz.

Taču, kas par daudz, tas par skādi. Pirmajās divās dienās vēl kaut kā, bet apmēram ap trešo dienu mani jau sāka pārņemt izmisums. Izrādās, mūsu pašu ražotā latviešu mūzika var būt arī spīdzināšanas rīks. Kad jau kādu divdesmito reizi biju dzirdējis vienas populāras šlāgergrupas daiļdziesmu, centos iebāzt galvu spilvenā, aizbāzt ausis un neko nedzirdēt. Gribējās arī tā kā aizrādīt, ka varbūt ir gana un vajag drusciņ klusumu vai kādu citu mūziku, bet viņš bija visādi citādi tik jauks cilvēks, ka negribēju viņu sarūgtināt. Ja jau šī mūzika viņam palīdz veseļoties, lai jau turpina klausīties. Man arī šī mūzika palīdzēja veseļoties tādā ziņā, ka gribējās ātrāk tikt ārā no slimnīcas, lai vairs nav jādzird visas tās baismās salkanības, kas dominē latviešu kantrī un šlāgeržanra dziesmu tekstos, un banālo „umpapā” ritmu. Tāda cukurvate veicina aptaukošanos – garīgu aptaukošanos. Nācu pie atziņas, ka caurmērā no visas saražotās latviešu mūzikas vismaz kādi 60%, ja ne vairāk, ir draza, nebaudāma, gaudena masa. Varbūt tāpēc latvieši nevairojas, ka mūsu populārajā mūzikā trūkst īstas kaisles un jūtu dziļuma. To aizstāj „rāmīta teļa kaislības”. Bet varbūt otrādi - mūsu populārā mūzika ir tāda tāpēc, ka latvieši nevairojas?

Saeimas aprindās spriež, ka vajadzētu ar likumu noteikt minimālās vietējās mūzikas atskaņošanas kvotas. Šo domu atnesusi Latvijas Mūzikas attīstības biedrība un to atbalsta arī daļa deputātu. Ideja tāda, ka 40% no visas radio ēterā skanošās produkcijas būtu jābūt Latvijas ražojumam. Radiostacijas būtu spiestas pildīt šo kvotu, latviešu mūziķi un ierakstu studijas pelnītu vairāk. Ja runa būtu par būvmateriāliem vai pārtiku, tas būtu simpātiski patriotisks ieteikums – jāsargā vietējais ražotājs.

Taču te ir runa par mākslu. Diezin vai māksla ir regulējama un pozitīvi ietekmējama ar kādām „Prokrusta gultām” kvotu veidā. Diezin vai pašmāju mūzikas kvalitāte celsies no tā, ka radiostacijām spiestā kārtā būs jāatskaņo 40% vietējo. Drīzāk otrādi – iespējams, siltumnīcas un garantētas peļņas apstākļos pašmāju ražotāji izlaistos vēl vairāk. Diezin vai krievisko radiostaciju klausītāji tāpēc sāks vairāk mīlēt latviešu mūziku, jo ar varu mīļš nekļūsi. Radiostacijas Latvijā ir dažādas – ir Latvijas Radio 2. stacija, kas latviskuma normu jau pārpilda, ir Latvijas Radio 1. stacija, kurā, šķiet, jau ir vismaz 40% latviešu mūzikas. Bet ir stacijas, kuru tēma nemaz nav latviešu mūzika – ir krievu stacijas krieviem, ir tematiskas stacijas, kas cauru dienu laiž kaut kādus angliskus hītus. Šīm stacijām kvotas čakarēs biznesu, jo tās ir orientējušās uz vienu auditoriju, bet ar likumu tām uzliks raidīt ko citu.

Tad jau līdzīgi vajadzētu arī grāmatizdevniecībām un grāmatveikaliem uzlikt kvotas – obligāti jābūt 40% latviešu autoru darbu! Izstāžu zālēs – ne mazāk kā 40% latviešu gleznotāju! Un izveidot skarbu institūciju, kas šo kvotu ievērošanu kontrolē un soda likuma pārkāpējus! Ja ēterā noskan 61% ārzemju mūzikas, tad galvu nost! Un vajadzēs jau arī vairāk kontrolētāju. Tas tad atkal uz nodokļu maksātāju rēķina.

Nav tomēr kaut kas īsti labi ar šo kvotu ideju. Tas būs tāds kā nodoklis, kas voluntāri uzlikts, lai pārdalītu tirgu, bet ilgtermiņā labumu nevar dot.

Latviešu pieprasījums pēc savas mūzikas radio ēterā ir pietiekami apmierināts. Radiodzīve mūsu valstī ir gana daudzveidīga – ir latviešu un krievu, ir popmūzika un rokmūzika, ir interesanta alternatīvā mūzika un džezs, ir stacija klasiskajai mūzikai. Ja nu kas tiešām trūkst, tad tā ir pasaules mūzika – tikpat kā neskan portugāļu un spāņu, Skandināvijas un Balkānu tautu, čigānu un ebreju, turku un grieķu, persiešu, arābu, afrikāņu un latīņamerikāņu mūzika. Šo mūziku radiostacijas baidās atskaņot, jo tā Latvijas klausītājiem ir neparasta un nepazīstama, bet neparasta un nepazīstama tā ir tāpēc, ka Latvijas radiostacijas to baidās atskaņot. Rezultātā latvieši ir apdalīti, mums ir atņemta bezgalīgi plaša pasaule, retais Latvijā ko zina par pērlēm, šedevriem, ģeniāliem izpildītājiem, kurus klausās un godā tur citu tautu paaudžu paaudzes, miljoni cilvēku. Nebūt ne visa šī mūzika ir tik svešāda, ka tā latviešu ausīm būtu nesatverama. Bet, ja tā nekad nav dzirdēta, tad arī uztvērējantenas nedarbojas.

Ja jau tagad esam Eiropas Savienībā, tad vismaz it kā tik tuvos rietumeiropiešus vajadzētu pazīt. Pat dzelzs priekškara laikā padomju ļaudis zināja un mīlēja franču populāro mūziku. Tagad latviešiem tā ir Terra Incognita, arī to vairs neatskaņo. Ja kaut ko vajadzētu veicināt, varbūt pat subsidēt, tad latviešu klausītāja apvāršņa paplašināšanos – citādi rodas mānīgs iespaids, ka pasaulē nekā cita nav, kā tikai angļu un amerikāņu masu produkcija.

Ja zināsim, kas citām tautām ir lielisks un ko no citu tautu mūzikas varam saprast un iemīlēt arī mēs, tad labāk sapratīsim arī paši savu mūziku un pratīsim atšķirt graudus no pelavām, labāk nojautīsim arī, kurus komponistus, grupas un dziedātājus ar lepnumu varam ieteikt citiem un eksportēt, kuri der tikai iekšējai lietošanai un kurus labāk nevienam nerādīt, lai nebūtu kauns.

Ja nav nekādas citas idejas, kā atbalstīt pašmāju mūziku, tad kvotu ieviešanas princips varbūt ir gana labs. Taču, vai tiešām nav kāda cita, nebrutālāka veida?