Normas par referendumu rosināšanas procedūras grozījumiem ir atbilstošas valsts pamatlikumam, pagājušajā nedēļā atzina Satversmes tiesa.
Saeimas opozīcijas partijas Saskaņas centrs 20 deputāti bija apstrīdējuši Satversmes tiesā Saeimas valdošās koalīcijas 2012. gada 8. novembrī pieņemtos grozījumus likumā „Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu”, ar kuriem tika mainītas normas par referendumu rosināšanas procedūru. Iepriekš, lai virzītu tautas iniciatīvu, bija nepieciešami 10 000 parakstu. Taču, stājoties spēkā jaunajām normām, no šā gada 1. janvāra nepieciešami 30 000 parakstu. Bet pēc 2015. gada 1. janvāra jebkādas likumdošanas iniciatīvas varēs virzīt ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju (apmēram 150 000 parakstu).
Līdz ar to Latvijā ierosināt referendumu kļūs ļoti grūti, gandrīz neiespējami – latiņa ir pacelta ļoti augstu. Satversmes tiesas uzdevums bija noskaidrot, vai likums nav pretrunā Satversmei – tās diviem pirmajiem pantiem, kuros sacīts, ka visa suverēnā vara pieder Latvijas tautai un ka Latvija ir demokrātiska valsts. Lai arī tiesa atzina, ka pamatlikuma pamati ir palikuši savā vietā, gan demokrātijas, gan tautas iespēju paust savu viedokli ir kļuvis mazāk.
Pašreizējās normas, kas būtībā ir „antireferendumu likums”, ir Valda Dombrovska valdību veidojušās koalīcijas grandiozs sasniegums, kura kaldināšanā galveno lomu spēlēja partiju apvienība „Vienotība”. Tajā laikā, kad šim politiskajam spēkam trūka varas un tas karoja pret Tautas partiju un premjeru Aigaru Kalvīti, referendumi bija viens no galvenajiem ieročiem iekšpolitiskajā cīņā par varu. Lai padarītu Kalvīša dzīvi neciešamu, tagadējie „vienotīgie” sakūra karstu pirti, panākot referenduma rīkošanu par drošības likuma grozījumiem. Mazbūtiska problēma tika pacelta milzu augstumos un tautai tika iztēlots, ka bez drošības likuma grozījumu atcelšanas valstij teju vai gals būs klāt. Tolaik tagadējie „vienotīgie” asaraini gaudās, ka referendumu sarīkot pārāk grūti.
Tiklīdz paši nonāca pie varas, tā politiķi veica pārsteidzošu kūleni savos uzskatos – piepeši tie paši, kas uz referendumiem agrāk musināja, konstatēja, ka referendumu rosināšanas latiņa ir par zemu un tā būtiski jāpaceļ. Lielisks aizbildinājums un iegansts, ar kuru tika argumentēta nepieciešamība mainīt referendumu rosināšanas procedūras normas, bija referendums, kurā pret krievu valodu kā otro valsts valodu nobalsoja 74,8% balsojušo pilsoņu. Šis referendums notika pirms diviem gadiem un kopš tā laika nekas līdzīgs vai uz to pusi nav noticis, taču „antireferendumu likuma” pieņemšanas gaitā tika iztēlots, ka tagad Vladimirs Lindermans un Jevgēņijs Osipovs to vien darīs, kā katru dienu rīkos referendumus.
„Krievu valodas referendums” valdošajai elitei ir lieliski noderējis kā biedēklis un kā vīģes lapa, lai aizslēptu savu patieso mērķi – dzīvot komfortablā attālumā no tiešās demokrātijas jeb referendumiem un izvairīties no diskusijām, no nepieciešamības kaut ko pierādīt grūtos jautājumos – kad daļa tautas domā tā, cita atkal citādi. Piemēram, Šveicē nupat bija referendums, kurā pilsoņi ar ļoti nelielu, tomēr vairākumu nobalsoja par imigrācijas ierobežošanu savā valstī. Tas ir satraucis Eiropas Savienības politiķus un viņi gudro, kā vērties pret Šveici. Jo ES princips ir brīva darbaspēka kustība. Saprotams, ka referenduma rezultāts dara galvassāpes Šveices valdošajiem politiķiem. Vai Latvijas politiķi grib sev šādas problēmas? Protams, ka negrib.
Savukārt Lietuvā briest iespējams referendums pret lauksaimniecības zemes pārdošanu ārzemniekiem. Arī šāds referendums Latvijas politiķiem šķiet kā ļauns murgs. Ja Latvijas tauta nobalsotu, ka Latvijas zemi nevajag pārdot, tad taču nāktos braukt uz Briseli un bučot svārku piedurknes, lūgt piedošanu par savas nesaprātīgas tautas nepareizo lēmumu. Vai mūsu politiskā elite to grib? Dabiski, ka negrib.
Politiskā elite neuzskata tautu par pietiekami gudru, lai tai uzdotu jautājumus, tāpēc ir parūpējusies, lai turpmāk referendumi tai nemaisās pa kājām.