„Seriāls”, „cirks”, „komēdija” – ar šādiem apzīmējumiem premjere Laimdota Straujuma vērtē nebeidzamos cīniņus Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB).
Cirks Merķeļa ielā gan apvainotos, jo nebeidzamā, apnicīgā ņemšanās ap KNAB darbinieci Jutu Strīķi jau vairs nav pat smieklīga – situācija brēktin brēc, lai tai tiek darīts gals. Citādi cieš ne tikai KNAB reputācija, bet arī valdības reputācija. Kopā ar valdības reputāciju cieš arī valsts reputācija gan Latvijas iedzīvotāju acīs, gan starptautiski. Neba nu tāpat vien Latvijas pagājušā gada korupcijas uztveres indekss bija 49 vietā pasaulē. Tas ir tikpat, cik etnisku naidu plosītajai Ruandai un banānu republikai Kostarikai. Kāds gan cits varētu būt indekss, ja KNAB acīmredzami nenodarbojas ar korupcijas apkarošanu, jo darbiniekiem prioritāra ir nevis koruptantu ķeršana, bet neklausīšana priekšniekam un centieni viņu „noēst”.
Straujuma, kā var noprast, negrib vairs pieļaut cirka turpināšanos un sava priekšgājēja, juridiskā ekviblirista Valda Dombrovska triku nesliecas atkārtot. Dombrovskis savas varas pēdējās nedēļās divreiz atcēla KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka rīkojumu par Strīķes atlaišanu. Vēl trešo reizi atcelt Strīķes atlaišanu Straujumai roka neceļas un viņa cer uz to, ka izdosies pārnest KNAB problēmu uz tiesas zāli – lai Strīķe tiesājas, ja uzskata, ka nepareizi atlaista.
Te ir viena būtiska atšķirība starp Dombrovski un Straujumu. Dombrovskis saviem juristiem uzdeva meklēt likumu ruļļos pamatojumu, lai varētu atcelt Streļčenoka rīkojumu. Turpretī Straujuma no juristiem cer sagaidīt, ka viņi teiks, ka Strelčenoka trešais rīkojums ir juridiski pareizs un lai ar to Strīķi turpmāk ņemas tiesa. „Ja rīkojumā nebūs juridisku nepilnību, tad rīkojumu neatcelšu,” saka premjere.
Gara acīm tagad var redzēt, kā partijas „Vienotība” kuluāros cilvēki kož sev pirkstos, elkoņos, žņaudza dūres un dusmās vārās: „Kāpēc mēs pieļāvām, ka par premjeri kļūst šī sieviete?”
Daži „Vienotības” iekšējie grupējumi bez Strīķes nevar dzīvot – Strīķe un viņas komanda ir viņu saule, laime un labklājības pamats. Tikai visšaušalīgākajos murgos viņi pieļauj tādu situāciju, ka KNAB piepeši sāktu pret korupciju cīnīties un to novērst objektīvi, ar vienādu kaismi pret visiem politiskajiem spēkiem, ievērojot likumus. Taču, ja Strīķe aizies un Streļčenoks paliks, pastāv risks, ka KNAB var izšļukt „Vienotībai” no rokām, jo Streļčenoks laikam jau tā kā nav šai partijai savējais.
Līdz šim KNAB ir pildījis „Vienotības” politiskas policijas funkcijas, piesedzot „Vienotības” korptantus un attiecīgi vajājot citu partiju koruptantus, bieži vien arī vajājot bez pamata – fabricējot lietas un rīkojot „masku šovus”, lai visas televīzijas var nofilmēt, kā sliktie tiek slēgti rokudzelžos un vesti uz cietumu.
KNAB ir allaž bijis īpaši akls arī pret „Vienotības” biedru sīkblēdībām un nekādi nav vērsies pret visādu „kamparzaķu” shēmām.
Īpaši ciniski, vienos vārtos KNAB veic arī partiju finansēšanas kontroli – acīmredzamo priekšvēlēšanu griestu pārtēriņu, kas „Vienotībai” sanāca pirms pašvaldību vēlēšanām, KNAB izliekas neredzējis, kamēr pret citām partijām allaž ir vērsies ar skarbiem sodiem un dažkārt šie sodi ir bijuši absurdi un nepamatoti. Reiz vienai partijai priekšvēlēšanu tēriņos tika ieskaitīta pat reklāma, kas tika raidīta televīzijā pēc vēlēšanām.
Liela daļa, pat lielākā daļa „Vienotības” politiskās veiksmes ir būvēta uz propagandiskiem saukļiem par to, ka visās ķibelēs valstī vainīgi kaut kādi sliktie „oligarhi”, kas apēduši tautai sauli, un „Vienotība” ir tā, kas pret šo nešķīstību cīnās. Taču realitāte nesakrīt ar šo pasaku. „Vienotība” jau piecus gadus ir pie varas un maz ar to dalās. „Vienotība” kontrolē visu korupcijas un kontrabandas laukumu – valstiskos iepirkumos sen jau ne matiņš nenokrīt bez šīs partijas ziņas, kopš ir izdevies atbrīvoties no „oranžajiem” kadriem Valsts ieņēmumu dienestā, arī kontrabandas naudu plūsmas ir pārgājušas „Vienotības” ietekmes areālā. Dabiski, ka par šīm lietām nav nekādu krimināllietu, jo Strīķes komanda ir gandrīz vai tas pats, kas partijas valdes locekļu paplašinājums – visi strādā plecu pie pleca. Kādas gan tur vairs „lielās lietas”, ja „lielie” ir savējie? Tagad vairs der tikai dūmu aizsegam izvilktas no tālas pagājības senas korupcijas lietas, kurās apsūdzētie sen vairs nav pie varas un teikšanas. Tiesa gan liela, pat lielākā daļa seno lietu ir tik šķidras un baltiem diegiem šūtas, ka tiesa tās neņem pretī. Piemēram, tā saucamā „oligarhu lieta”, kas ir izrādījies propagandisks čiks.
Lai varētu turpināt tādā pat garā, „Vienotībai” ir izmisīgi vajadzīga Strīķe. Kurš gan cits bez viņas nodrošinās piesegšanu? Vēl gan jau birojā paliek prāvs bariņš strīķistu, taču arī viņus Streļčenoks perspektīvā var iztīrīt. Tāpēc Straujuma ir neapskaužamā situācijā – ar „nepareizu” runāšanu un Strīķes neaizstāvēšanu viņa nodara gauži pati savas partijas aprindām. Šīs aprindas tagad centīsies piespiest Straujumu sākt runāt „pareizi”. Ja tas neizdosies, tad premjere var gaidīt „dunčus mugurā”, jo viņa „Vienotībai” vitāli svarīgā tēmā peld pret straumi.