Valdībā mazāk klaunu

Laimdotas Straujumas valdībai ceļavējš no mugurpuses ir iepūtis burās un deviņus mēnešus paredzēts ceļojums ar mazliet savādāku komandu uz klāja nekā bija Valdim Dombrovskim. Raugoties uz jaunās valdības sejām, var konstatēt, ka šī valdība solās būt kvalitatīvāka par iepriekšējo – nopietnāka. Jo bez krēsla ir palicis dažs politisks klauns. Katrā ziņā situācija izskatās cerīga, un varbūt Straujumai izdosies tas, kas valsts varai nesanāk jau kādu gadu desmitu – sākt atgūt Ministru kabineta prestižu sabiedrības acīs. Varbūt tad notiks neticamais un arī Saeima sāks to atgūt, jo nupat jau ir noslīdēts tik zemu, ka zemāk nevar – „deputāts” vai „ministrs” ļaužu leksikā ir gandrīz vai sinonīms vārdiem „blēdis”, „zaglis” un „jefiņš”.

Ir nozares un sfēras, kur droši vien jaunais ministrs ir ieguvums. Piemēram, Ina Druviete izglītībai un zinātnei – neapšaubāmi profesionāla un vieda, cilvēks īsti savā vietā. Savukārt Vjačeslavs Dombrovskis, kas Izglītības un zinātnes ministrijā nebija īsti savā vietā, tagad ir kļuvis par ekonomikas ministru, kas viņa kompetencei ir daudz atbilstīgāks amats. Cita lieta, ko viņš šajā amatā darīs? Par to ir mazliet bažas, atceroties, ka ne bez viņa piedalīšanās ir stumts bezjēdzīgais ostu pētījums, kā rezultātā ir izķēzīta bez vajadzības diezgan prāva valsts nauda.

Tomēr Daniela Pavļuta nekļūšana atkal par ekonomikas ministru ir laba lieta. Straujuma parādīja raksturu un nenoticēja Reformu partijas blefotajam ultimātam, ka nenāks valdībā, ja Pavļutu tajā netiks ņemts. Varētu minēt pagaru sarakstu, kāpēc Pavļutam nevajadzētu turpināt, bet pietiek jau ar vienu – Ekonomikas ministrijas pārraudzībā ir būvniecības nozare. Ir notikusi „Maxima” traģēdija, un vienkārši nebūtu glīti turpināt sēdēt krēslā ministram, uz kuru visvairāk attiecas tāds jēdziens, kā „politiskā atbildība”. Turklāt Būvniecības likums ir sanācis pagalam greizs un ir jāpārtaisa.

Grūti saprast, kāpēc Zaļo un zemnieku savienībai vispār vajadzēja piedalīties šajā valdībā, bet, ja jau ir izdarīta šāda izvēle, tad nāksies urbt. Ar Uldi Auguli kā labklājības ministru un Jāni Dūklavu kā zemkopības ministru it kā nevajadzētu būt problēmām – viņiem šis amats jau reiz ir bijis un ar to viņi savulaik tika galā sekmīgi. Neparastāks ir Raimonds Vējonis aizsardzības ministra amatā. Tās „zaļzemniekiem” var būt lamatas, jo var gadīties, ka maigie koalīcijas partneri ir jau sarūpējuši kādu provokāciju ar domu, lai Vējonis izgāžas. Tas var nebūt tepat Latvijā, bet kaut kur ārzemēs. Turklāt Aizsardzības ministrija ir necaurspīdīga, jo viss aizzieģelēts ar valsts noslēpumu zīmogiem tā, ka pat ministrs diezin vai var saprast, kur tiek zagts. Bet šo zagšanu var arī mazliet iznest saulītē, lai varētu teikt, ka ZZS par to atbildīga.

Straujumas valdībai ceļamaizi ir devis partijas „Vienotība” nesenais kongress, kurā zīmīga bija partijas līderes Solvitas Āboltiņas runa. Brīnišķi, ka beidzot partija ir nonākusi līdz atziņai, ka jābeidz ālēties un jādomā par līdzīgas krāsas partiju saliedēšanos, neatskaņojot čerkstošo „oligarhu” plati. Tas ir plats solis progresa virzienā, taču uzreiz un tūdaļ ir mazliet iekāpts atkal drusciņ peļķē. Partija nekādi nespēj veidot savu politiku, neizvēloties ienaidniekus, pret kuriem cīnīties. Galvenais ienaidnieks tagad ir Saskaņas centrs, kurš tiek zīmēts kā Kremļa spalvainā roka, pret kuru visām centriski labējām partijām nu jādodas krusta karā. Labāk tomēr būtu, ja varētu iztikt bez šiem propagandiskajiem naidnieku meklējumiem, bet tiktu rasti resursi sevī pašā – kā man darboties tā, lai kas jauks tiktu Latvijas labumam?

Frontes līniju nevajadzētu zīmēt starp „oligarhiem” un „sorosītiem” vai starp krieviem un latviešiem, kas ir politikas vidi saduļķojoši un saindējoši. Frontes līnija pastāv, taču tā ir starp kaut ko citu – starp nopietniem, atbildīgiem politiķiem, kas apzinās, ka vada kuģi ar diviem miljoniem pasažieru, un tiem, kas ir ampelmaņi, āksti, populistiski klaigātāji. Ar Arta Pabrika, Daniela Pavļuta, iepriekš arī Roberta Ķīļa un Edmunda Sprūdža palikšanu aiz borta valdība ir liela ieguvēja, un Straujuma pirmajā kaujā ir uzvarējusi.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.