No Papes līdz Apei un no Popes līdz Stropiem Latviju klāj točku tīkls. Pusotrs tūkstotis ir vēl pieticīgi rēķināts – iespējams, ir pat vairāk. Un tā tas jau ir divus gadus, četrus gadus, divdesmit gadus.
Jebkurā apdzīvotā vietā jebkurā diennakts laikā bez kādām īpašām problēmām ir iespējams atrast vietu, kur par lētu naudu iegādāties spirta un ūdens sajaukumu jeb „krutku” un kontrabandas cigaretes. Nelegālā alkohola tirgošana mūsvalstī noris diezgan klaji, bez kādas konspirācijas, gandrīz vai kā oficiāli – trūkst tikai izkārtņu virs pārdotuvēm. Reiz „točka” bija iekārtota pat tieši iepretī Valsts prezidentes rezidencei Aristīda Briāna ielā. Necivilizētā alkohola aprite Latvijā ir viena no tādām nesakārtotām lietām, kas jau ilgstoši nekust uz labu, kas ir kauna traips. „Točku” problēma aktualizējas vien tādos gadījumos, kad notiek kas īpaši traģisks – kā savulaik Preiļos, vai, kā tagad Jelgavā, kur ar „točkā” pirktu dziru noindējās gandrīz desmits cilvēku. Sabiedrība mazliet sašūmējas, amatvīri mazliet pataisnojas, bet pēc tam interese atslābst un viss paliek pa vecam.
Kas vainīgs?
Roka neceļas pārmest policijai. Policisti ir vīrišķīgi cilvēki un neraud. Taču pārnestā nozīmē viņi raud, kad vienā naktī aiztur pārdevēju ar visu preci, bet pēc dažām dienām redz, ka tajā pat vietā atkal bizness iet vaļā pa vecam. Nevar teikt, ka policija nestrādā. Strādā gluži cītīgi – 60 aizturētas dziras tonnas deviņos mēnešos nav maz. Aiztur un arestē gan mazumtirgotājus, gan lielos, ražotājus un nelegālos ievedējus. Strādā arī muita un citas tiesībsargājošās struktūras. Taču „točkās” preces tik un tā netrūkst. Tātad kaut kas nav kārtībā ar likumiem vai to piemērošanu – par mazu sodi, par mīkstu sodīšana.
Nevar teikt arī, ka likumdevējs neko nedara – paredzētie sodi ir jau bardzināti, točkošana ir kriminalizēta. Nesen iekšlietu un tieslietu ministri atzina, ka švaki ir sodīt tirgotājus ar naudas sodiem un piespiedu darbu un mudināja policistus nekautrēties ar pierādījumu vākšanu, lai sodīšana būtu bargāka.
Saeimā jau pirms kāda laika ir likumprojekts ar domu, ka atbildība jāprasa arī no dzīvokļu izīrētājiem, citādi dzīvokļa – „točkas” īpašnieks mazgā rokas nevainībā un saka, ka neko nav nojautis par to, ka īrnieks tirgo alkoholu. Pēc kāda laika izīrētājam ar īrnieku „neveicas” atkal un atkal – katrs nākamais atkal tirgo „krutku”. Privātīpašums ir svēts un nav viegli uzrakstīt tādu likumu, lai privātīpašniekam varētu siet „točkas” turēšanu, tomēr nav arī neiespējami visu noformulēt tā, lai likums strādātu – var šādu likumu uzrakstīt, ja pacenšas. Un jācer, ka deputātiem tas izdosies.
„Točku” bizness nodara milzu postu ne tikai iedzīvotāju veselībai un morālei, bet arī ekonomikai – garām kasei plūst milzu neiekasētas nodokļu naudas.
Politiskā vara tomēr pārāk ļengani iedziļinās tēmā, varēja jau nu jau agrāk saņemties un darīt ko vairāk. „Nocīnīšanās ar vējdzirnavām” turpinās, bet mafija nemirst. Iespējams tas tāpēc, ka politiskajai elitei nav tāda īsta priekšstata par patieso situāciju latvju zemes ārēs un pilsētu kvartālos, jo retais no viņiem ir bijis kādā no šiem kvartāliem un nestādās priekšā, kā dzīvo, ēd un dzer tauta. Spožie liberāļi Ķīlis, Viņķele vai Rungainis nepērk alkoholu „točkās”. Viņi savu veiksmes stāstu svin pie vīna pudeles, kas droši vien maksā desmit vai pārdesmit latu. Liberāļu nostāja ir tāda, ka, ja kāds grib nodzerties, tad tā ir viņa paša darīšana, nav tur ko īpaši satraukties un ierobežot. Ja tauta negrib pastāvēt un vairoties, tad tur neko nevar darīt – lai brauc uz Angliju vai dzer tepat.
Tikmēr nabadzīgā, bez darba un cerībām palikusī tautas daļa visīsāko ceļu uz laimi mēro par santīmiem puslitrā. „Točku” kontingents un mirušie preces „galalietotāji” ir „veiksmes stāsta” upuri. Var jau būt, ka politiķiem būtu politiskā griba lietas sakārtot, taču nevar ko sakārtot, ja vispār nesaprot, par ko ir stāsts.
Bet nu arī uz politisko eliti visu novelt nebūtu korekti. Mēdz teikt, ka zivs pūst no galvas, taču, kā teicis krievu dzejnieks Jevgeņijs Jevtušenko, ar to zivs aste cenšas sevi attaisnot. Latvju zemes sabiedrībā ir milzu tolerance pret kontrabandu un pagrīdes alkohola biznesu. Uz to, ka kaimiņos, pāri ielai, blakus dzīvoklī tirgo dziru, ļaudis reaģē mierīgi, paši mēdz iepirkties, kad aptrūkstas dzeramā vai cigarešu, niknāk reaģē vienīgi, ja ap „točku” saveidojas īpaši netīrīga, skaļa vai krimināla vide.
Jelgavas traģēdija ir masveida slepkavība, un jādomā, ka tā tiks kvalificēta un vainīgie saņems atbilstošu sodu. Vispār jau no maniakiem, kas sadomā noindēt cilvēkus nav pasargātas arī legālās tirdzniecības vietas, tomēr iepirkšanās „točkā” ir ar lielāku risku tapt noindētam – nekādas kontroles, neadekvāti mēdz būt ne tikai pircēji, bet arī pārdevēji.
Un ir vēl viena apbrīnojami nejēdzīga lieta, ar kuru jau labu laiku mūsu valsts vara nekādi nespēj tikt galā – kā vienu pūķa galvu nocērt, tā trīs citas izaug vietā. Tās ir tā saucamās „legālās narkotikas” jeb „spaiss”, kas būtībā ir īsta inde – ar toksiskām vielām piesūcināti augi, kurus pilnīgi atklāti mēdz pārdot kā „ūdenspīpju tīrīšanas”, „augu mēslošanas” vai „gaisa iesmaržināšanas” līdzekļus. Šīs „mantas” tirgotāji izceļas ar īpašu nekaunību, tāpēc valsts varai vajadzētu rīkoties atbilstoši – ar skarbu nesaudzību. Ja trūkst kādu likumu, tad tos jāpieņem bez kavēšanās. Šajā lietā bīstamību vajadzētu tā kā saprast arī veiksmīgajiem un turīgajiem, tajā skaitā deputātiem. Tas var skart arī viņus. Jo šīs preces mērķauditorija ir jaunieši un bērni, ar to savos valgos „biznesmeņi” cer vielu atkarībā ievilkt nevis nabagus, bet gluži labturīgu pilsoņu atvases pēc shēmas – aizvien stiprākas, atkarību izraisošākas vielas – sākumā „spaiss”, marihuāna, pēc tam ekstazī vai kokaīns, bet pēc tam jau heroīns, kas ir faktiski jau nāve. Ja nav iespējams ātri likvidēt „krutkas točkas”, tad vismaz „spaisa” tirdzniecībai jāpiežmiedz aste, kamēr nav par vēlu.