Triju partiju valdošajā koalīcijā jau pasen valda savstarpēja neuzticēšanās, kur pabrīžam katlā uzpaceļas un uzplīst indīgi klaja naida burbuļi. Nacionālajai apvienībai ir garš saraksts ar pāridarījumiem un pazemojumiem, ko tai iekaitējusi Vienotība – tā ir vienotīgajiem tradicionālā augstprātība, partnera apdalīšana pie varas labumu putras katliem, «vecākā brāļa» tonis. Vienotība tīksmi izbaudīja kultūras ministres Žanetas JaunzemesGrendes padzīšanas vodeviļas elsas un puņķus. Tā bija pļauka, pēc kuras Nacionālajai apvienībai vēl tagad viens vaigs krāsojas iesārts. Skaidrs, ka uz atriebi nebija ilgi jāgaida, un tā nāca kā ultimāti Valda Dombrovska valdībai par termiņuzturēšanās atļaujām. Nacionāļi termiņuzturēšanās tēmu prasmīgi sasēja ar valsts budžeta pieņemšanu – ja nebūs vienošanās par termiņatļaujām, tad nebūs atbalsta budžetam!
Dramatiskā termiņuzturēšanās pasaka ir ar laimīgām beigām, un vinnējuši ir gan nacionāļi, gan vienotīgie – nacionāļiem izdevās parušināt sava tradicionālā elektorāta lauciņu, sākumā sabiedējot ar kolonizācijas un tēvzemes izpārdošanas briesmām, bet pēc tam uzdodoties par šo briesmu novērsējiem. Vienotīgie savukārt ievirzīja termiņuzturēšanās varoņteiksmu sīkmanīga tirgus paviljonā, kur diņģēšanās izvērtās par kvotām un summām. Rezultāts ir tāds, ka tie latvieši parastie, kam varbūt Jūrmalā ir maza būdiņa par 20 tūkstošiem, nevarēs neko pārdot, bet lielās simtu tūkstošu un miljonu spekulācijas turpināsies pa vecam. Turklāt valdošie elitāri labējie labieši paši būs klāt pie kvotu dalīšanas – tas jau ir divkāršs prieks un jaunai korupcijas barotnes mēģenei vāciņš vaļā. Latvietis parastais kā allaž, protams, atkal ir apčakarēts.
Varētu uz šīm bērnu spēlēm, uz šo ākstīgi nožēlojamo klaunādi neskatīties, riebumā novērsties, taču nelaime ir tā, ka valdošās koalīcijas politiķu spēles nav tikai teijāteris vien – likme uz galda ir cilvēki un valsts, cilvēku likteņi – daudzu cilvēku kopuma likteņi un atsevišķu cilvēku sāpes, izmisums un nāve. Kamēr nacionāļi nopulgoja 150 miljonus, ko termiņuzturēšanās atļauju saņēmēji trijos gados ir iemaksājuši valsts budžetā, kādam varbūt pietrūka pāris tūkstošu operācijai, lai nenomirtu no aknu slimības. Ak, bet nu jā – ne jau par termiņatļauju ekonomiskajiem plusiem un mīnusiem bija stāsts – tas bija stāsts, ar kuru ieriebt Vienotībai un pāris mēnešus vingrot, piesaistot sev mediju un vēlētāju uzmanību.
Vēl šajā pasākumā piedalās trešais spēlētājs, kas klaunojas vēl trakāk par pirmajiem diviem – Reformu partija, kurai vēlēšanās vispār nekas nespīd. Reformisti tad vēl ar saviem ultimātiem pa vidu iebāzās – ar savu paģērējumu pēc «ostu nodokļa».
Dažbrīd rodas iespaids, ka valdošie politiķi savus vēlētājus vērtē ļoti zemu – par plastilīnam līdzīgu masu, kuras viedokli var mainīt pēc sirds iepatikas – mušu pūst pa ziloni, ziloņa nozīmību pielīdzināt mušai.
It kā Latvijā nebūtu problēmu. Teju vai pusmiljons iedzīvotāju ir pametuši valsti darba meklējumos, zeme un meži pamazām pāriet skandināvu īpašumā, metalurģija dziest, aviācijā gaisma tumst, veselība, izglītība, pensijas knapinās. Galvenais jautājums ir kā Latvija dzīvos pie lielajiem un nenovēršamajiem nākamības izaicinājumiem?
Bēdīgais scenārijs – ka tuvākajā laikā nevis plauksme gaida pasauli, bet gluži otrādi, nav nereāls. Ja ASV iekšpolitiskās spēlītes starp republikāņiem un demokrātiem aizies par tālu, pasaulē var iestāties tāds defolts, ka 1929. gada oktobra Lielā depresija šķitīs vēsturiska nieka ķibele. Lielo valstu ekonomikām Amerikas krīze būs kā bailīgi augsts vilnis ar spēju kritienu dziļdziļi lejup, taču Latvijas ekonomika atrodas Eiropas nomalē, seklā vietā, tuvu pie krasta. Ja nāks virsū cunami, mūsu tautsaimniecība tiks triekta pret rifiem un saplosīta lupatu lēveros. Nekāda jostu savilkšana jeb «vidējā termiņa fiskālās konsolidācijas pasākumu plāni» šoreiz vairs nelīdzēs. Mūsu valdībai pret šādu scenāriju nav nekā ko likt; tāda iespēja vispār netiek ievērtēta. Svarīgāka ir sirsnīga nocīnīšanās termiņatļauju tēmā, savstarpēja iekošana, kājas priekšā palikšana, iedunkāšana un paraušana aiz bizes. Latvju ļaudīm atliek vien lūgt Dievu un cerēt uz to labāko – ka pasaules krīzes rūgtais biķeris šoreiz vēl ies secen, ka tas atliksies uz vēlāku laiku. Bet uz bezatbildīgo Latvijas valdību un to veidojošajām blēņu partijām še nav uz ko cerēt.
Pagājušā gadsimta pirmajā pusē latvieši tāpat kašķējās, tomēr politikā darbojās tādas personības, kas spēja lūkoties kukaiņu čabēšanai pāri – uz nākamību. Bija politikā arī Rainis, kas domāja par sauli. Mūslaikos par sauli nedomā, bet domā tikai par piķi – un tikai par to piķi, ko dabūt savā kabatā, par savu kreklu, kas tuvākais.