Tiem, kas manis vadītās SIA "Baltic Screen" pērn izdoto grāmatu par Andri Šķēli nav lasījuši, īsumā paskaidrošu – manos uzskatos šis ir galēji negodīgs, varas un naudas kārs cilvēks.
Neraugoties uz to, es uzskatu, ka šāds te megazaglis pašlaik tiešām varētu būt tas, kurš vislabāk derētu Latvijas valdības vadītāja – krīzes reāla pārvarētāja, ne pārvarēšanas apdziedātāja – krēslā.
Šim manam uzskatam ir precīzi divi iemesli, kurus īsi izklāstīšu. Izlasiet – un lamājieties tad.
Pirmais. Es domāju, ka Andris Šķēle savas premjerēšanas laikā, pirms un pēc tam no valsts (tātad no visu mūsu) kabatas izshēmoja (bet tikpat labi var teikt, ka izzaga) apmēram 100-120 miljonus latu. Tātad – no katra iedzīvotāja pa, teiksim, latiem sešdesmit vai nedaudz mazāk.
Ne visa šī nauda palika viņa rīcībā – vajadzēja dalīties, arī neprasme sashēmoto apsaimniekot darīja savu. Bet nu tātad – 120 miljoni latu mums aizgāja tutū. Ko dabūjām vietā? Nule, kā reiz pabeidzot jauno, noslēdzožo „Mūsu vēstures 1985-2005” sējumu un vēlreiz pārskatot datus par daudzu jau aizmirsto Latvijas valsts situāciju 1995. gadā, kad Māris Gailis un Co. to bija noveduši līdz ne mazāk elegantam kliņķim kā pašlaik, varu teikt īsi – „kampējs” tiešām spēja valsti izvilkt no tās pakaļas, kur tā bija nonākusi. Neaizmirstot savas kabatas un varaskāres intereses, bet – spēja.
Pieņemsim, ka pa šo laiku – kā nekā pagājusi gandrīz desmitgade – kunga apetīte ir dubultojusies un ka tagad viņš varētu mērķēt uz, teiksim, ceturtdaļmiljardu. Summa liela, taču – atvainojiet, tīrais sīkums, salīdzinot ar to, ko sava stulbuma pēc spēja notrallināt Aigars Kalvītis un Co., ko savas svārstības un tuvredzības dēļ vējā palaida Ivars Godmanis un Co., ko pašlaik jebkādas vīzijas un plāna trūkuma dēļ ķiņķelē Valdis Dombrovskis un Co.
Domāju, nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka Kalvīša darbība mums ir izmaksājusi vismaz miljardus divus-trīs, Godmaņa izķiņķelētais „Pareksa” miljards ir tikai aisberga virsotne, un Dombrovskis, Repše un galvu līdzklanītāji pašlaik atvēzējušies uz vēl lielāku summu primitīvu noēšanu. Un, ja izdalām šos apmēram, teiksim, astoņus miljardus uz galviņām, no mums katra sanāk jau tūkstoši četri...
Protams, neviens no šiem garantiem un godavīriem Kalvīšiem, Godmaņiem un Dombrovskiem nav zaguši tā, kā to manā ieskatā darīja Šķēle. Bet, rau, man tomēr salīdzinoši daudz labāk patīk, ka viens bārdains zaglis no manis primitīvi nozog 60 latus, bet rezultātā valsts kaut jel kur kārpās ar viņa tiešu atbalstu, nekā, ka bariņš godavīru savā stulbumā, tuvredzībā un nekompetencē no manas naudas iztērē daudzdesmit reižu vairāk, - un vienīgais, ko es redzu, ir viņu pārliecība, ka pēc nonākšanas bezdibeņa malā mēs esam gatavi spert lielu soli uz priekšu.
Tas – pirmais. Un otrais. Ja es visās malu malās redzu, kā visu sabiedrību regulāri, reizi no reizes saelektrizē – katru savā veidā, bet saelektrizē – vienkārši ieminēšanās par varbūtēju Šķēles atgriešanos politikā, mani tas nevar nepamudināt uz pāris vienkāršām pārdomām. Rau, ja reiz ir Latvijā atlicis viens politiķis – vai kā nu to saukt, kura iespējama nākšana pie varas izraisa kaut ko, izņemot kaut ko vidēju starp skumju riebumu un rezignētu smīnu, tad – tas ir vismaz kaut kas. Sliktāk jau nebūs par pašreizējiem tūdaliņiem, kuriem, šķiet, miliču skolā iemācīts tikai atņemt un dalīt – bet vairāk arī nekas.
Vienīgais, kas mani uztrauktu – ka, ļoti iespējams, šajā laikā arī no kādreiz enerģiskā kampēja patiesībā ir palicis tikai tāds vērdiņa berzējs, kas veģetē uz kādreizējās supershēmotāja slavas atliekām. Bet nu – sliktāk jau nebūs. Jo gluži vienkārši izķiņķelēt ir iespējams nesalīdzināmi vairāk nekā nozagt.