Sakiet paldies Āboltiņas kundzei

 
©f64

Jums varbūt šķita, ka viens no spilgtākajiem aizvadīto priekšvēlēšanu debašu tēliem ir Vienotības priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, kas lien vai no ādas ārā, lai tikai nevajadzētu publiski atzīt vainu un «pazemoties» visādu tur mēslu vaboļu priekšā, atvainojoties par dažādiem «sīkumiem»?

Kādiem «sīkumiem»? Nu, piemēram, joņošanu deviņdesmito gadu bandītu stilā pa Bauskas šoseju ar 150 kilometriem stundā, aizmirstot par satiksmes noteikumiem, stumjot malā visādus lidojumam traucējošus plebeju vāģus un uzspļaujot citu drošībai un pat dzīvībai.

Tad nu ziniet – jums tā tikai ir šķitis. Īstenībā, ja ticētu vēlēšanās pārliecinoši izbalsotās un nu jebkādu caurumu, pa kuru varētu ielīst atpakaļ Augstajā namā, pazemojoši meklējošās kundzes skaidrojumam, kas vakar bija atrodams viņas Neatkarīgajai sniegtajā intervijā, viss esot pilnīgi citādi. Un arī viņa pati esot pavisam citāda.

Īstenībā kundze, kā var noprast no viņas jaunākajiem skaidrojumiem, esot pieticīga, klusa un rāma, demokrātiska, likumu cienoša un tiesiskumu godājoša katrā savā darbā. Taču, lūk, esot bijusi nomelnojoša antikampaņa, kas balstījusies uz «mēģinājumiem radīt viņas emocionālo tēlu», un viens vienīgs cilvēks spējis «izdomāt, ka esmu augstprātīga un iedomīga». Un, spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, laikam arī citus pārliecināt.

Šis cilvēks esot es, Lato Lapsa, kurš ar augsto kundzi «nekad nav pat sarunājies», bet tā vietā apberot viņu ar bezjēdzīgām un aizskarošām elektroniskā pasta vēstulēm.

Par visu to, ko Āboltiņas kundze, acīmredzot vēl joprojām neizvēdinātajā pēcvēlēšanu histērijā vispirms runājot un tikai pēc tam domājot, attiecībā uz mani šajā intervijā ir samelojusi, viņa atbildēs tiesas priekšā, ja šos melus nekavējoties neatsauks un neatvainosies par tiem Neatkarīgās lasītājiem. Un nez vai kundzei ir pamats paļauties uz to, ka viņas kompānijai «lietas sakārtotas» ne tikai Latvijas specdienestos, bet arī tiesu ķēķī.

Bet ne par šādiem niekiem runa. Lieta tā, ka jebkuros melos ir arī sava daļiņa patiesības un ka jebkurš mērkaķis, kurš uzkāpis augstu kokā un mēģina tur par katru cenu noturēties, atkaujoties no saviem sugas brāļiem, ar katru kustību aizvien skaidrāk izstāda apskatei savu sarkano dibenu.

Tas, ko, gūģojoties par nomelnojošo kampaņu, nevilšus atklāj līdzšinējā Saeimas priekšsēdētāja un valsts galvenās varas partijas vadītāja, ir kas cits – un, manuprāt, tiešām svarīgs katram Latvijas iedzīvotājam. Proti – cik liela ietekme tajā, kas notiek ar mūsu valsti, var būt vienam vienīgam cilvēkam vai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmiem domubiedriem bez kādiem milzu resursiem un bez specdienestu vai politiskās aizmugures, toties ar apņēmību, ar spējām un pieredzi. Un bez bailēm.

Visas šīs āboltiņas, zaķi, dombrovski ar savu valsts maizē pārrijušos svītu jums visdažādākajos veidos mēģina iestāstīt – jūs nekas neesat, jūs neko nevarat, nav jēgas ne no jūsu mītiņiem, ne no jūsu stāšanās partijās, ne no jūsu sūdzībām un tiesāšanās, ne pat no jūsu piedalīšanās vēlēšanās, jo, lai ko jūs darītu, mēs vienalga paliksim tur, kur esam, un rīsim vēl negausīgāk.

Bet, lūk, te viena Āboltiņa, vēl neatguvusies no vēlēšanu šoka par varbūtējo «izkrišanu no aptveres», ņem un publiski apliecina ko pilnīgi citu – izrādās, viens vienīgs cilvēks viņu spējis vismaz uz brīdi atstumt no siles un atstāt bez šopinga maišeļu nēsāšanai tik nepieciešamajiem valsts apsargiem. Un runa ir par vienu vienīgu cilvēku, kurš to visu spējis nodarīt valsts nu jau faktiski bijušajai otrajai augstākajai amatpersonai ar visiem viņas «mazajiem personiskajiem KGB».

Tad padomājiet katrs pats pie sevis – kas ir izdarāms ar visiem šiem nekaunīgajiem politsiles apdzīvotājiem, ja pie viņiem katrs savā veidā, ar savām spējām un bez bailēm pieķersies desmit, simt, tūkstoš cilvēku, kam nav vienalga, kas notiek ar Latvijas valsti un tās tautu. Padomājiet – un varbūt izdomājiet, ka ir jēga kaut ko sākt darīt.

Ar vārdu sakot, sakiet paldies Āboltiņas kundzei. Izteikts vārds, kā zināms, nav zvirbulis – to vairs nenoķersi.