Lai arī kādā aliansē nokļūst Latvija, neizdodas atbrīvoties no mazvērtības kompleksiem. Arī plašajā Eiropas saimē esam redzamāki nevis ar paveikto, bet citiem pieteiktajām problēmām.
Vienmēr izdodas atrast attaisnojumu savām prasībām un vienlaikus arī savai neizdarībai. Un lepojamies ar to.
Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija attiecībā pret citām dalībvalstīm, nevis Briseles ierēdņiem, vienojās par saistībām, tai skaitā lauksaimniecības jomā. Jā, subsīdijas Latvijas zemniekiem ir mazākas nekā vecajās Eiropas Savienības valstīs. Tās nebija gatavas tik strauji mainīt tobrīd 15 valstīm paredzēto budžetu, tāpēc tika panākta vienošanās par pakāpenisku izmaksu pieaugumu. To nolēma nevis Briseles ierēdņi, bet gan visas dalīborganizācijas kopā, tai skaitā arī Latvija.
Brisele nav Maskava, kur savulaik varēja doties komandējumā ar dažāda kaluma suvenīriem no Latvijas, lai izlūgtos labumus kolhozam, pilsētai, rajonam u.c. Lai arī cik ietekmīgs būtu kāds no ES komisāriem, viņiem ir jāpilda dalībvalstu pārstāvju kolekīvi pieņemtie lēmumi. Tas būtu jāzina arī Latvijas ministriem. Attiecīgi – ir bezjēdzīgi apelēt pie ES komisāriem, tai skaitā lauksaimniecības komisāres. Bet kāpēc tieši ar to nodarbojas Latvijas ministrs, kurš turklāt vēl intervijās lepojas ar to, ka ir kļuvis tik ļoti neērts Eiropā?
Briselē pieņem lēmumus nevis par to, ko darīt, bet gan – kā izpildīt to, ko iepriekš lēmuši dalībvalstu pārstāvji. Ja Latvijas valdību patiesi uztrauktu nevienādie maksājumi, tad būtu jāveic koordinēts darbs, lai pārliecinātu pārējās 26 dalībvalstis mainīt esošo vienošanos starp tām. Jāiesaista Ārlietu ministrija, premjers un prezidents, jāapvieno līdzīgā situācijā esošo valstu resursi, lai pierādītu, ka izmaiņas ir nepieciešamas agrāk nekā 2013. gadā, kad tās ir iepriekš ieplānotas.
Šobrīd, izskatās, neviens neko arī negrib pēc būtības mainīt. Politiķiem vieglāk ir nostāties protestētāju pusē, izprotoši samīļot un norādīt uz Briseles neiejūtību. Bet cik ilgi tā var? Arī Latvijas lauksaimniekiem taču ir pieejama informācija par to, kā līdzīgos apstākļos reaģē citas nacionālās valdības, tai skaitā tepat kaimiņos. Vilšanās ir ne tikai zemniekiem. Ko lai domā Latvijas sabiedrotie Eiropas Savienībā?
Un pat ja Eiropa mūs nesaprot, vai tāpēc paši varam kļūt tik nožēlojami? No malas izskatāmies kā bērns, kas, spītējot vecākiem, basām kājām bradā pa sniegu un priecājas par iespēju saslimt.
