Krievijas karogi Latvijā

Uzkrītoši daudz vairāk Latvijā ir pamanāmas krievu patriotisma izpausmes Krievijas virzienā.

Salūts Jaungada vakarā pulksten 23 jeb pusnaktī pēc Maskavas laika, salūts arī 9. maija vakarā. Populārās brūni melnās uzvaras karoga lentītes un, visbeidzot, Krievijas karoga piestiprināšana pie mašīnu logiem gan to iekšpusē, gan arī ārpusē.

Krievijā brūni melnās lentītes ir gan patriotisms, gan arī cieņas izrādīšana pret vēl dzīvajiem veterāniem. Līdzīgu tradīciju manīju arī Londonā, kad cilvēki kā piespraudes nēsā sarkanas lentītes, jāteic gan, tas notiek rudenī. Bet, vai Latvijā motīvs lentīšu nēsātājiem bija tik viennozīmīgs? Paši nēsātāji neslēpa, ka šīs darbības vairāk ir poza pret Latvijas politiku.

Ar Krievijas karogiem ir līdzīgi. Varam, protams, sevi mānīt, ka sākotnēji tas bija darīts, līdzi jūtot Krievijas hokeja izlasei un tagad līdzi jūtot Krievijas futbola izlasei. Taču, nevar nepamanīt to, ka ir ļoti daudzi, pat pārāk daudzi Latvijā dzīvojošie krievi, kas demonstratīvi izrāda savu emocionālo piederību Krievijai.

Daudziem Latvijas krieviem tas ir kaut kas līdzīgs kā savulaik Atmoda latviešiem. Viņi vairs nejūtas tik otršķirīgi, bet gan piederīgi kaut kam lielākam, varenākam. Krievijas propagandas uzvara. Jā, iespējams, viņi negribētu Krievijā dzīvot, jo Latvijā joprojām ir ērtāk, taču, ja būtu jāizvēlas, kuru komandu atbalstīt – Latvijas vai Krievijas, domāju, ka vēlme ieriebt Latvijai būtu spēcīgāka.

Situācijai neadekvāta ir arī daudzu latviešu reakcija – aizliegt, nosodīt u.c. Tas, kā zināms, radītu tikai papildu pretreakcijas. Te taču ir kā ar maziem bērniem – jo vairāk tas nepatiks un sāpēs, jo vairāk tas patiks pāridarītājam.

Zinu arī cilvēkus, kuri tikpat demonstratīvi braukā ar Latvijas karogiem, un ne tāpēc, ka patrioti, bet gan tāpēc, lai "krieviem parādītu, ka arī mēs te esam". Tas izskatās pēc mazvērtības kompleksa.

Kāpēc "mūsu" Latvija latviešiem ir tikai tad, kad jāizrādās svešiniekiem? Vai paši to cienām, mīlam? Kā var prasīt, lai citi to ciena, ja paši to nevaram vai negribam? Un kas cits, ja ne mēs paši, vainīgi pie tā, ka dzīvojam valstī, kuru nicinām?

Varbūt ir jēga nevis meklēt atšķirīgo, bet kopā ar krieviem un citu tautību Latvijas cilvēkiem ietekmēt to, lai varam lepoties, ka esam Latvijā.

Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais