Es atceros vēl tos padomju laika Līgo svētkus, kad latvieši pulcējās pie ugunskuriem, lai, kopīgi dziedot, sagaidītu saules lēktu, tādējādi izbaudot gada īsāko nakti.
Saullēkta sagaidīšana bija mērķis, savukārt ugunskurs, dziesmas, alus, siers bija līdzeklis, lai šo mērķi sasniegtu. Bija arī upurēšanās – tie bija darbadienu vakari un darbadienu rīti, un pārpildīti rīta autobusi un vilcieni, kuros cilvēki turpināja dziedāt. Un bija lepnums, ka mēs latvieši, vēl turamies kopā. Bija pret ko būt vienotiem...
Nav vairs pret ko izrādīties, attiecīgi nav jēgas domāt par to, ar ko izrādīties. Diemžēl nākas secināt, ka joprojām neesam saimnieki savā mājā – to kārtojam tāpēc, ka citi liek, tāpēc, lai atrādītos citiem, bet ne tāpēc, ka pašiem tā liktos, ka sakārtotā mājā dzīvot ir pareizi. Kā ikviena tradīcija, lai arī cik sena tā būtu, arī Līgo svētki ir konkrētu cilvēku veidota un adaptēta. Bija gan baznīcas loma, šos svētkus adaptējot un piešķirot Jāņa Kristītāja vārdu, taču īpašs nopelns ir tiem pagājušo gadsimtu mijas latviešu kultūras līderiem, kuri palīdzēja strukturēt Līgo svētkus kā vienotu tradīciju, saturā iekļaujot gan ģimeniskas vērtības, gan darba un citu tikumu slavēšanu.
Taču, lai tradīcija un tās saturs būtu aktuāls, arī šodienas līderiem jādod savs pienesums. Ja es būtu kādas pilsētas mērs, es aizliegtu publiskos Līgo pasākumus savā pilsētā, jo tie būtiski degradē šo svētku tradīciju, nonivelējot tos kā prastas zaļumballes, kur pieklājības pēc saturā tiek iekļauti arī Līgo svētku elementi – banāli joki, ugunskurs fonā un prieks par iespēju lietot alu publiskā pasākumā.
Un kādu piemēru rāda valsts vadītāji, kuri svētkus svin nevis kopā ar ģimenēm un saskaņā ar tradīcijām, bet gan pasākumos, kur gaidāma pēc iespējas lielāka publika un mediju uzmanība?
Un kas mūsdienās ir Līgo svētki? Kāds ir Kultūras ministrijas pienesums? Kā svētku būtībā palīdzēja integrēties īpašo uzdevumu ministra sekretariāts? Kā svētku ideoloģiju palīdzēja izprast un svinēt Latvijas TV un Latvijas Radio?
Latvijas Radio 2 svētku naktī atskaņoja nepazīstamas dziesmas, kuras tika iekļautas programmā tikai tāpēc, ka piedziedājumā iekļauti vārdi "līgo", "Jānītis", "papardes zieds" u. c. Vai bija grūti izplānot tādu repertuāru, kuram arī līgotāji varētu pievienoties nakts garumā? Iespējams, tad būtu mazāk to cilvēku, kuri nevar vairāk kā vienu pantiņu no katras dziesmas nodziedāt.
