Pateicoties karam Gruzijā, tauta ir mobilizējusies pret ārējo ienaidnieku un uz mirkli jau aizmirstas nesenā politiskā krīze pašu mājās. Taču pārlieku aizrautīga Gruzijas kara ekspluatēšana iekšpolitikā var būt tikai kā plāksteris uz augoņa, bet ne zāles, lai to mazinātu.
Mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans sabiedrotais
Lai arī kas kļūst par Krievijas ienaidnieku, tas automātiski kļūst arī par Latvijas sabiedroto. Savulaik atbalstījām čečenus, lai arī ko viņi darītu. Tiklīdz Ukrainas un Gruzijas valstsvīri uzsāka Krievijai nepatīkamu retoriku un darbību, vairs nelikās aktuāli korupcijas apmēri šajās valstīs, tiesiskuma un demokrātijas trūkums. To savukārt allaž pamanīja Krievijai draudzīgajās valstīs – Moldovā, Armēnijā, Baltkrievijā u.c.
Mani uztrauc, ka tik nopietnas lietas tiek vērtētas tik primitīvi – ar Krieviju vai pret to. Ir taču veidi, kā novērtēt demokrātijas kvalitātes, ir arī morāles kritēriji.
Noziegumi pret cilvēci
Laikā, kad Eiropas tautas priecājas par noziegumos pret cilvēci apsūdzētā Radovana Karadžiča nogādāšanu Hāgas tribunālā, Eiropas nomalē tiek veikti jauni noziegumi pret cilvēci. Notiek etniski slaktiņi, aizbildinoties ar pašaizsardzību, konstitucionālās kārtības atjaunošanu un valsts teritoriālo vienotību.
Arī man rūp Gruzijas suverenitāte un rūp arī Krievijas nesodītā agresija, taču man nav pieņemams, ka netiek nosodīti arī Gruzijā veiktie noziegumi pret cilvēci. Lai arī kāds bija motīvs, nav pieļaujams, ka bruņoti spēki bombardē dzīvojamās mājas, slimnīcas, skolas un bērnudārzus. Ir pārāk daudz propagandas, taču, lai kāda arī būtu interpretācija, ir grūti noslēpt faktus – sagrauto Chinvali pilsētu, no zemes noslaucītos osetīnu ciematus, mērķtiecīgi nogalinātos bērnus, sievietes un vecīšus. To nenosodot, akceptējam, ka šādā veidā var risināt problēmas arī Latvijā.
Var jau sākt ar Kosovu, taču tā jau ir pārāk izspēlēta kārts. Man atmiņā cits piemērs – vēl nesen šausminājāmies par Ķīnas varas iestāžu rīcību Tibetā. Tad gan, atšķirībā no Gruzijas, netika akcentēta Ķīnas teritoriālā integritāte.
Kur palikuši nācijas pašnoteikšanās tiesību aizstāvji? Vai neatminamies – ja pasaule būtu tik punktuāli ievērojusi esošo valstu teritoriālo nedalāmību, arī Latvijas valsts nekad netiktu atjaunota.
Kāpēc šādas tiesības tiek liegtas Gruzijas konfliktā iesaistītajiem abhāziem, osetīniem? Tikai tāpēc, ka to atbalsta Krievija? Kā būtu, ja par pašnoteikšanos iestātos, piemēram, tatāri, inguši, burjati, tad mēs atkal runātu citādi. Vai nav pārāk grūti dzīvot ar tik mainīgiem principiem?
