4. septembrī Nacionālā radio un telelevīzijas padome rīkoja diskusiju Kā attīstīsies elektronisko mediju nozare nākotnē?, pulcējot vienkopus TV un radio direktorus, mediju ekspertus.
Ņemot vērā, ka diskusija notika laikā, kad plāno samazināt Latvijas TV un Latvijas Radio budžetus, minētā diskusija bija mudinājums pavērtēt raidorganizāciju darbību un to finansēšanas lietderību.
Saskaņā ar likumu Nacionālā radio un televīzijas padome pārstāv sabiedrības intereses un uzrauga, lai TV un radio darbībā tiktu ievērota Satversme un likumi. Bet kā lai padome pārstāv to, kā nav? Kas ir Latvijas sabiedrība, un kādas ir tās intereses? Cik lielā mērā tās atšķiras no valsts interesēm? Un vai Latvijas valsts ir definējusi savas intereses? Padome līdz šim vairāk pārstāvējusi nevis sabiedrības intereses pret medijiem, bet gan mediju intereses pret valsti un sabiedrību, jo mediji atšķirībā no sabiedrības un valsts savas intereses ir bijuši spējīgi definēt.
Bieži tiek samāksloti uzsvērts, ka Latvijā ir sabiedriskās, nevis valsts raidorganizācijas. Nekā sabiedriska esošajās raidorganizācijās es neredzu – tās finansē no valsts budžeta, vadītājus apstiprina Saeimas deputātu iecelta, politisko partiju deleģētu pārstāvju padome. Sabiedrība šīs raidorganizācijas tiešā veidā nefinansē, un sabiedrībai nav iespēja tieši ietekmēt to darbību. Dažādo demokrātijas fobiju iespaidā ir radīta augsne bezatbildībai un angažētībai – kad nepieciešama nauda, tad – valsts, kad atbildība par objektivitāti un satura kvalitāti, tad – sabiedriska, un tad nevienam nav tiesības kaut ko komentēt un, vēl vairāk, – norādīt. Aizplīvurojoties ar sabiedrības interesēm, TV ziņu dienests savulaik varēja pārtapt par atsevišķu partiju ruporu, radio ziņu dienests aicināt atbalstīt praidus, un viss it kā sabiedrības interesēs, sabiedrībai gan par to nejautājot.
Šobrīd pietrūkst valsts raidorganizāciju un pietrūkst to valstiskā skatījuma uz sabiedrību, aktualitātēm, problēmām un izaicinājumiem. Visu pārējo es varu dabūt arī citur. Ir jābūt kādam, kas aicina palikt Latvijā un strādāt tās sabiedrības labā. Laikā, kad globalizācijas iespaidā tiek zaudētas vērtības, jābūt kādam, kas par tām runā un mudina vienoties par tām. Pietrūkst diskusiju, jo ar vienu trešdienas vakaros ir par maz, pietrūkst analīzes un ekspertu viedokļu apmaiņas, pietrūkst sociālās un nacionālās integrācijas. Un pietrūkst pašas valsts.