Ivars Godmanis ir krīzes politiķis, iespējams, pats labākais Latvijā, taču viņa potenciāls tiktu efektīvi izmantots tikai gadījumā, ja krīzei atbilstošās un sabiedrībā nepopulārās reformas būtu jau iepriekš ieplānotas un saskaņotas.
Šobrīd valstij ir nepieciešams ne tikai krīzes menedžeris, bet arī stratēģis un diskusijas moderators, kāds I. Godmanis diemžēl nav, un viņa resurss jau ir izsmelts.
Laikā, kad briesmas ir tik tuvu un kad tik tiešām nepieciešama kopēja atbildība, katrs turpina raut uz savu pusi. Zaļajiem zemniekiem svarīgi saglabāt vismaz virtuālu mugurkaulu, Tautas partijai – stratēģiski savtīgās intereses, LPP – palikšanu pie siles, savukārt TB/LNNK – nevainību iespējamo nepatikšanu laikā. Un opozīcijai – jo sliktāk, jo labāk. Par valsti turpina domāt tikai Godmanis – dienu un nakti, diemžēl arī haotiski un pat histēriski.
Pieļauju, ka šobrīd ir grūtības ar budžeta sastādīšanu pat aritmētiski, jo ir jāietaupa miljardi, nevis miljoni. Tas, iespējams, rada arī papildu nervozitāti. Tāpēc arī trūkst kvalitatīvu diskusiju. Tā vietā ir nervozi paziņojumi par sekretariātu likvidēšanu, ministriju apvienošanu. Izskatās, ka tie ir vairāk kā upurjēri, lai mazinātu strauji pieaugošo sabiedrības neapmierinātību.
I. Godmanis apelē pie kopīgas atbildības, bet, lai uzņemtos atbildību, nepieciešama pilnīga informācija. Vai pietrūkst tikai viena miljarda vai tomēr divu? Un pietrūkst kam – līdzšinējo tēriņu saglabāšanai, līdzšinējo solījumu turēšanai, jaunām investīcijām u.c. Bet varbūt ir tik traki, ka jau apdraudēta normāla valsts ikdienas darbība?
Tāpat jābūt skaidrībai par to, kāds ir mērķis, veidojot budžetu. Lai arī kāda būtu ekonomiskā un politiskā situācija, budžeta saskaņošana nedrīkst būt pašmērķis. Budžets ir instruments, ar kura palīdzību tiek nodrošināti iepriekš definētie mērķi un uzdevumi. Vai tie ir diskutēti?
Publiskā diskusija ir tikai par to, kā naudu taupīt. Ja jau premjers ir uzurpējis visu ministru iniciatīvas naudas taupīšanā, viņam vajadzētu līdzīgi rīkoties, arī piedāvājot risinājumus naudas iegūšanai. Neesmu dzirdējis ne premjera, ne arī ministru iniciatīvas.
Varbūt loģiskāk būtu bijis, ja premjers tādā pašā tonī no ministriem prasītu atrast ieņēmumus, un, ja ministrijām tas neizdodas, tad domāt par naudas samazināšanu tām.