Ceturtdiena, 2.maijs

redeem Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds

arrow_right_alt Viedokļi

Integrācijas sākums vai beigas

Īpašo uzdevumu ministra integrācijas lietās liktenis ir izlemts – to pievienos Bērnu un ģimenes lietu ministrijai. Ir sagandēta savulaik veiksmīgi ieplānotā valsts un sabiedrības iniciatīva. Arī naudas ietaupījums ir niecīgs. Ministrs un sekretariāts ir upurēts, lai izpatiktu pāris politiķiem un demagogiem no arodbiedrībām.

Neizprotami, taču Oskars Kastēns pat nemēģināja aizstāvēt savu amatu. I. Godmanis, lūk, esot viņa priekšnieks, un ministrs respektēšot jebkādu sava priekšnieka lēmumu. Neatceros, vai Latvijā jebkad ir bijis tik neizteiksmīgs ministrs. Iespējams, ja integrācijas ministra amatā būtu bijis čaklāks un zinošāks cilvēks, tiktu upurēts cits ministrs.

Savulaik Oskars Kastēns ieguva amatu ne savas profesionalitātes pēc, bet gan lai atbrīvotu savu Saeimas deputāta mandātu mācītājam Jānim Šmitam. Partijas vadība, iespējams, uzskatīja, ka mācītāja klātbūtne Saeimā vairos baznīcas atbalstu partijai. Tik viegli iegūt tomēr baznīcas atbalstu nav, turklāt baznīcā nav vienprātības, ka mācītāja darbs tik dziļi politikā ir atbalstāms.

Pretēji sākotnēji iecerētajam šobrīd integrācija daudz efektīvāka būtu bez šādi strādājoša sekretariāta, jo šķietamā sekretariāta darbība tikai rada ilūziju par integrācijas procesiem sabiedrībā. Sabiedrības integrācija arī nav vadības funkcija, par kuru var būt atbildīgs tikai viens no ministriem. Šajā procesā ir jābūt daudz iesaistītākiem visiem politiķiem.

Likvidējot integrācijas ministra amatu, viens no reālākajiem ieguvējiem ir Valsts prezidents Valdis Zatlers, taču vēl grūti prognozēt, vai viņš pratīs situāciju izmantot. Nesenās pārmaiņas prezidenta kancelejā vairāk skar formu, nevis saturu, un prezidents joprojām turpina meklēt sevi. Sabiedrības integrācija ir tas plašais lauks, kur Valdim Zatleram būtu iespēja izpausties.

Līdzšinējās integrācijas neveiksmes meklējamas ne tikai ministru nespējā. Lai integrētu, vispirms jāatsijā vērtības, ar kurām piesaistīt integrējamos.

Runa nav par tautību un tās īpatnām, bet gan kopīgām vērtībām. Kas ir Latvijas iedzīvotājs? Kas ir mūs vienojošās vērtības? Brazīlijā un Portugālē runā vienā valodā, līdzīgi kā Spānijā un Argentīnā, Anglijā un Amerikā, bet katrā no tām ir savas vērtības, kuras to iedzīvotājus vieno nācijā.

Šobrīd ir jāintegrē ne tikai cittautieši un atsevišķas sociālas grupas, bet arī latvieši, kurus pārņem vienaldzība. Gluži kā Ulmaņa laikos jāveido leģendas par Latvijas iedzīvotāja tikumiem.