Lūgšana brokastīs par Latviju

Aizvadītās piektdienas rītā arī man bija iespēja piedalīties Latvijas valsts Lūgšanu brokastīs. Ņemot vērā, ka esmu viens no tiem, kas piedalījies visās līdz šim notikušajās brokastīs, varu spriest par šīs nozīmīgās kustības attīstību – līdz ar Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera un arī vairāku citu Latvijas valsts vadītāju klātbūtni Lūgšanu brokastis Latvijā ir ieguvušas jaunu statusu, taču tamdēļ ir nācies upurēt iepriekšējo kvalitāti un tai piederošos garīgumu un emocionalitāti.

Prezidenta un ministru klātbūtne garīgā pasākumā tikai tad ir svētīga, ja viņi nav oficiozi. Piemēram, Aglonā, izredzētajiem sēžot pie altāra, nevis pie tautas, tiek veicināta nevis tautas vienotība ar saviem priekšstāvjiem, bet gluži pretēji – tiek pastiprināta plaisa starp tautu un varu, jo katram tiek norādīta sava vieta.

Pasaulē Lūgšanu brokastis notiek jau vairāk nekā 70 valstīs. Politiķis Ainārs Šlesers zināja teikt, ka ASV Lūgšanu brokastīs, kur viņš esot savulaik piedalījies, esot runājuši nevis baznīcas pārstāvji, bet politiķi un sabiedriskie darbinieki, turklāt galvenā uzruna esot bijusi uzticēta Bono.

Cik Latvijas politiķiem pietiktu nekaunības publiski runāt par Dievu? Cik daudz Latvijas sabiedrībā zināmi cilvēki nekautrētos no savas ticības?

Vēl vairāk – Latvijā ir problemātiski ne tikai atrast iespējamos runātājus, bet arī sapulcināt vienkopus iespējamo brokastu dalībniekus. Arī šogad Latvijas mediji vairāk stāstīja nevis par brokastīs runāto, bet gan sacentās neiecietībā ar Jaunās paaudzes sludinātāju Ļedjajevu. Un kritizētāji savu neiecietību attaisnoja ar Ļedjajeva neiecietību.

Šā gada valsts Lūgšanu brokastu izvēlētais laiks – īsi pirms Latvijas valsts dzimšanas dienas svinībām – diemžēl ietekmēja arī pasākuma norisi. Vairāk tika runāts par Latviju, mazāk par Dievu un cilvēku.

Laikā, kad pasaulē notiekošā krīze mudina pārdomāt par vērtībām, cerēju, ka arī Latvijas nozīmīgākajā pasākumā šo jautājumu iztirzājumam atradīsies vairāk vietas. Negribas, ka visa ticības sūtība Latvijā tiktu reducēta tikai Latvijas himnas tekstā Dievs, svētī Latviju.

Patriotismam ir jābūt katrā no mums, taču vai patriotismam ir jāizpaužas tikai pļāpāšanā par Latvijas īpašo vēsturi un dažādajās fobijās pret citām tautām? Es Tēvzemes mīlestību vairāk redzu katra tās pilsoņa un priekšstāvja atbildīgā rīcībā. Kā lūgšanu brokastu uzrunā klātesošajiem uzsvēra mācītājs Juris Rubenis, nav labākas dāvanas Latvijai svētkos par vēl vienu mīlošāku, čaklāku, atbildīgāku un iecietīgāku Latvijas iedzīvotāju, un tas ir atkarīgs no mums ikviena.

Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais