Bērni un bezatbildība

Aizvadītajā nedēļā man bija gods Jelgavā vadīt diskusiju par bērnu drošību. Secinājums drūms – lai arī visi saprot, ka ekonomiskās krīzes apstākļos, kad tiek prognozēts arī noziedzības pieaugums, sabiedrībai būs grūtāk nosargāt savus bērnus un jauniešus, tas nemudina kopīgam darbam. Vaina un atbildība joprojām tiek novelta vienam uz otru.

Par bērnu drošību būtu jābūt atbildīgiem gan vecākiem un bērniem, gan arī valstij, pašvaldībai, skolai un sabiedrībai. Visi ir it kā vienisprātis gan par savu, gan arī pārējo pienākumiem, taču konfrontācija sākas tad, kad sākam izvērtēt katra konkrētā atbildību un bezatbildību.

Ministrs Ainārs Baštiks ir viedi pamanījis, ka Latvijas jaunā patērētāju sabiedrība dara visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk tiktu vaļā no saviem vecāku pienākumiem. Bet ko dod ministra aicinājumi rūpēties par bērniem, ja par nerūpēšanos pret suni tā saimniekam administratīvais sods ir piecas reizes lielāks nekā vecākiem, kuri nerūpējas par saviem bērniem. Vai nav absurds?

Vecāki uz klases vecāku sapulcēm neejot un pie skolotāja par bērna sekmēm neinteresējoties. Vecāki uzskata, ka skolotāji ir atbildīgi ziņot par problēmām. Savulaik tā esot bijis, un arī jaunajā patērētāju sabiedrībā tam tā, viņuprāt, vajadzētu būt. Uzklausot skolotājus, šķiet, ka liela daļa vecāku nav īsti nobrieduši, jo par pašu ciešanām skolas laikā atriebjas savu bērnu skolotājiem.

Arī skolas kļūst bezatbildīgas, iespējams, tāpēc, ka redz vecāku neieinteresētību, bērnu un jauniešu vienaldzību, kā arī valsts un pašvaldības nespēšanu. Bieži ir tā, ka visi rajona un skolas jaunieši zina, kur skolēni starpbrīdī pīpē un iedzer, kurš un kāpēc lieto apreibinošās vielas u.c. Taču skolotājiem ir izdevīgāk to izlikties neredzam.

Skolām ir jāparedz lielāka atbildība par bērnu drošību un viņu pasargāšanu no noziedzības. Taču skolām ir jāpiešķir lielāka rīcība. Lai nav tā, ka bērniem skolā ir vairāk tiesību nekā viņu skolotājiem. Esošie likumi veidoti tā, it kā skolotāji būtu slēpti sadisti un paverdzinātāji. Ir skolas, kurās to amatpersonas ir maksājušas sodu arī par to, ka bērnam uzlikts par pienākumu nomazgāt no sienas pašam savus smērējumus. Skolotājs neesot tiesīgs viesoties pie bērna mājās, skolām nav pieejama informācija par bērna atkarībām u. c. Ja lielāki pienākumi, tad arī lielākas tiesības!

Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais