Aizvadīto nedēļu laikā nevarēja nesadzirdēt mediju gaudas par apdraudējumiem preses brīvībai. Vairāki politiķi publiski sacentās eseju konkursā par vārda brīvības apdraudējumiem, naivi cerēdami, ka balvā ir iespējamā mediju labvēlība vēlēšanu gadā. Arī V. Zatlers izteica kritiku I. Godmanim par finansējuma samazināšanu Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai.
Preses un vārda brīvība ir iespēja katram no mums brīvi paust savus uzskatus, kā arī brīvi izvēlēties, ko un kāpēc lasīt, skatīties un klausīties. Informācijas apkopojums, ko saņemam ar mediju starpniecību, ir maksas pakalpojums. Un valsts uzdevums ir nodrošināt nevis bezmaksas piekļuvi informācijai, bet gan nodrošināt sistēmu, lai lietotājam būtu izvēles iespējas. Preses un vārda brīvību šobrīd apdraud nevis valsts mediju budžeta samazināšana un PVN pieauguma radītais avīzes cenas kāpums par pāris santīmiem, bet gan tas, ka joprojām ir rajoni un sfēras, kur visu mediju saturu tieši vai netieši kontrolē vietējā vara vai tā saucamais oligarhs.
Radio un TV frekvences ir valsts īpašums, un to prasmīga sadalīšana un pēcākā kontrole var nodrošināt tādu sistēmu, kad sabiedriskie mediji pat nav nepieciešami, jo to funkcijas veiksmīgi pildītu privātie. Atgādināšu, ka, lai iegūtu radio apraides tiesības, pretendentam ir jāpiedāvā satura koncepcija atbilstoši Nacionālās Radio un TV padomes noteiktajām ievirzēm. Savulaik Radio PIK frekvencē tika ieplānots arodbiedrību radio un sabiedriskās diskusijas, ieplānotā studentu radio vietā raida Novoje radio, veselīgā dzīvesveida popularizēšanai tika piešķirta FIT FM frekvence, klasiskai mūzikai atvēlētajā radio Amadeus frekvencē šobrīd raida SWH Rock. Šobrīd, kā zināms, Latvijas Radio ir spiests uzturēt gan studentiem domāto NABA, gan arī klasiskās mūzikas radio kanālu.
Un vēl. Var, protams, visu vainu par valstī notiekošo uzlikt tikai uz sabiedrības priekšstāvju pleciem. Viņi viennozīmīgi ir vainīgi, jo šamējo tuvredzības, nemākulības un pārliekas savtības dēļ ir zaudēta iespēja pašiem noteikt savu budžetu un nodokļu apmērus. Bet vai mediji ir pienācīgi pildījuši savu sargsuņa funkciju? Vai tie līdz šim nav bijuši pārāk nemākulīgi un sīkumaini, izrādot savu neatkarību nebūtiskos jautājumos, taču nespējot ietekmēt būtisko? Kamēr kūmiņš saimniekoja pa vistu kūti, suns aprēja zvirbuļus..
