Vai paspēsim uzsākt strādāt?

Par tautsaimniecības krīzi tiek runāts jau vairākus mēnešus no vietas, taču joprojām nav pat uzsākta aktīva risinājumu meklēšana, nemaz nerunājot par iespējamo problēmu risināšanu.

Tiek runāts tikai par to, kā ietaupīt, bet ne par to, kā nopelnīt. Visiem pietrūkst vīzijas un ticības labākai rītdienai.

Valstī ir rajoni, kur iedzīvotāju pamatieņēmumi ir nevis algas, bet pensijas un sociālie pabalsti māmiņām, invalīdiem un bezdarbniekiem. Algas daudziem tiek kavētas, citiem tiek samazinātas līdz līmenim, kad ikmēneša kredītu maksājumi jau krietni pārsniedz ikmēneša ieņēmumus. Uzņēmēji savukārt netic cits citam, neattīstās un arī vairāk domā par naudas taupīšanu, nevis par tās pelnīšanu.

Ja tā arī turpināsies, diemžēl ir pamats ticēt tam, ka maijā Latviju pārņems sociāli un, iespējams, ar to saistīti arī nacionāli nemieri. Kāpēc maijā? Tāpēc, ka vēl kādu laiku varēs iztikt no pabalstiem, vēl var sevi apmānīt, ka, siltajam laikam sākoties, būs vieglāk atrast darbu, ka galvenais ir izturēt ziemu un ar to saistītos maksājumus par siltumu. Taču, neko nedarot, būs kopīgā milzu vilšanās un ar to saistīta agresija. Ogas un sēnes vēl nebūs mežā nogatavojušās, taču ēst ļoti gribēsies.

Bet... Vai kāds šobrīd valstī arī strādā vai tikai cenšas paglābties no reorganizācijām un likvidācijām? Varbūt ir lietderīgāk atteikties no iepriekš dotā populistiskā solījuma Valsts prezidentam par valdības reorganizāciju un personāliju izmaiņām, tā vietā piedāvājot tikpat populistisku, bet situācijai daudz atbilstošāku prasību esošajiem ierēdņiem nodrošināt ieņēmumus valsts budžetā, attiecīgi nodrošinot tam labvēlīgus apstākļus. Man nav žēl, ka ierēdņu tik daudz, bet gan tā, ka viņi neko nedara.

Vērojot Latvijas publisko telpu, izskatās, ka šobrīd ir kolektīvā vēlme visiem kopā paslēpties un nogaidīt – cerībā, ka laiks pats visu noliks pie vietas.

Tā vietā, lai par prioritāti noteiktu valsts tautsaimniecības glābšanu, Valsts prezidents Valdis Zatlers Latvijas sabiedrības darba kārtībā iniciē citus, šajā situācijā tomēr nesvarīgākus, jautājumus, tajā skaitā Saeimas ārkārtas vēlēšanas, jaunās koalīcijas veidošanu un stiprināšanu, valdības jaunās sejas. Ja prezidenta aparātā nevar izdomāt, kā prezidents var valstij šobrīd palīdzēt, varbūt prezidenta tuvumā ir kāds, kas var ieteikt vismaz netraucēt.

Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais