Savulaik līdz ar interneta un komunikācijas līdzekļu straujo attīstību tika arī prognozēts, ka cilvēki kļūs daudz atvērtāki un pratīs informāciju ne tikai izplatīt, bet arī to izmantot.
Taču informācijas pārbagātības un no tā izrietošās sarežģītības dēļ cilvēki, gluži pretēji, – ir kļuvuši daudz noslēgtāki un, lai aizsargātos no informācijas piesātinātības, paši sevi norobežo no nevēlamās informācijas un tās avotiem.
Ierindas cilvēks negrib tērēt savu enerģiju nepārtrauktai lēmumu pieņemšanai par to, kas ir labs un kas slikts. Ik mirkli nākas uzklausīt informatīvā telpā pieejamos jaunos faktus, jaunos viedokļus, pieņēmumus un prognozes. Ierindas cilvēks, kuram jāveic arī citi ikdienas un darba pienākumi, šo informāciju nespēj apstrādāt.
Ko darīt? Ir trīs iespējas. Pirmā – būt atvērtam un godīgam arī tad, ja grūti, arī tad, ja ik mirkli nākas atzīt, ka iepriekš esi kļūdījies. Arī tā ir drosme – cienīt faktus, arī tad, ja tos izplata nepatīkams informācijas nesējs.
Otrā iespēja – atslēgties no šīm tēmām pavisam, izvēloties kādu šauru jomu, kurā profilēties. Ir taču tik daudz cilvēku, kurus interesē tikai kāds konkrēts sporta vai kultūras virziens, kuri bravūrīgi ziņo, ka politika, kā arī vēl daudzas citas lietas viņus neinteresē. Tā ir normāla un arī godīga aizsardzības reakcija – atzīt savu nespēju izsekot visai informācijai un attiecīgi arī nespējai spriest par notiekošo.
Trešā iespēja ir visizplatītākā – atslēgt sevi nevis no tēmas, bet gan no nevēlamiem informācijas avotiem, kuri varētu mēģināt ietekmēt iepriekš pieņemtā viedokļa iespējamās izmaiņas. Dienas vidusmēra lasītājiem nav jēgas stāstīt, ka A. Lembergs nav zaglis, līdzīgi kā Neatkarīgās lasītājus jau būtu grūti pārliecināt par Sorosa labajiem nodomiem Latvijā. Lasītājus vairs neinteresē patiesība, bet gan selektīvi atlasīti fakti, kas palīdz viņiem nostiprināt savu pārliecību, vienlaikus mazinot nedrošību par līdzšinējo spriedumu aplamību.
Tāpat arī politiķi ir iemācījušies atslēgties no viņu scenārijos nevēlamās informācijas nesējiem. Tieši tāpēc V. Zatleram liekas, ka viņš ir tautas prezidents, I. Godmanis bija pārliecināts par savu neaizstājamību, G. Daudze un pārējie parlamentārieši jūt savu misiju un atbildību. No malas tas var izskatīties dīvaini: nu kā var neredzēt acīmredzamo! Un tomēr tas ir tik cilvēcīgi – redzēt tikai to, ko gribas, kā arī neredzēt to, ko negribas.
