Neaizstājamo un pašapmierināto laiks

Savulaik līdz ar interneta un komunikācijas līdzekļu straujo attīstību tika arī prognozēts, ka cilvēki kļūs daudz atvērtāki un pratīs informāciju ne tikai izplatīt, bet arī to izmantot.

Taču informācijas pārbagātības un no tā izrietošās sarežģītības dēļ cilvēki, gluži pretēji, – ir kļuvuši daudz noslēgtāki un, lai aizsargātos no informācijas piesātinātības, paši sevi norobežo no nevēlamās informācijas un tās avotiem.

Ierindas cilvēks negrib tērēt savu enerģiju nepārtrauktai lēmumu pieņemšanai par to, kas ir labs un kas slikts. Ik mirkli nākas uzklausīt informatīvā telpā pieejamos jaunos faktus, jaunos viedokļus, pieņēmumus un prognozes. Ierindas cilvēks, kuram jāveic arī citi ikdienas un darba pienākumi, šo informāciju nespēj apstrādāt.

Ko darīt? Ir trīs iespējas. Pirmā – būt atvērtam un godīgam arī tad, ja grūti, arī tad, ja ik mirkli nākas atzīt, ka iepriekš esi kļūdījies. Arī tā ir drosme – cienīt faktus, arī tad, ja tos izplata nepatīkams informācijas nesējs.

Otrā iespēja – atslēgties no šīm tēmām pavisam, izvēloties kādu šauru jomu, kurā profilēties. Ir taču tik daudz cilvēku, kurus interesē tikai kāds konkrēts sporta vai kultūras virziens, kuri bravūrīgi ziņo, ka politika, kā arī vēl daudzas citas lietas viņus neinteresē. Tā ir normāla un arī godīga aizsardzības reakcija – atzīt savu nespēju izsekot visai informācijai un attiecīgi arī nespējai spriest par notiekošo.

Trešā iespēja ir visizplatītākā – atslēgt sevi nevis no tēmas, bet gan no nevēlamiem informācijas avotiem, kuri varētu mēģināt ietekmēt iepriekš pieņemtā viedokļa iespējamās izmaiņas. Dienas vidusmēra lasītājiem nav jēgas stāstīt, ka A. Lembergs nav zaglis, līdzīgi kā Neatkarīgās lasītājus jau būtu grūti pārliecināt par Sorosa labajiem nodomiem Latvijā. Lasītājus vairs neinteresē patiesība, bet gan selektīvi atlasīti fakti, kas palīdz viņiem nostiprināt savu pārliecību, vienlaikus mazinot nedrošību par līdzšinējo spriedumu aplamību.

Tāpat arī politiķi ir iemācījušies atslēgties no viņu scenārijos nevēlamās informācijas nesējiem. Tieši tāpēc V. Zatleram liekas, ka viņš ir tautas prezidents, I. Godmanis bija pārliecināts par savu neaizstājamību, G. Daudze un pārējie parlamentārieši jūt savu misiju un atbildību. No malas tas var izskatīties dīvaini: nu kā var neredzēt acīmredzamo! Un tomēr tas ir tik cilvēcīgi – redzēt tikai to, ko gribas, kā arī neredzēt to, ko negribas.

Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais