Valsts diagnoze

 

Izpatīkot stresā iedzītam un ar esošo situāciju pamatoti neapmierinātam pūlim, Valdis Zatlers par premjera amata kandidātu izraudzījies Valdi Dombrovski, tādējādi noteiktā auditorijā rosinot cerības uz pārmaiņām, kā arī tām līdzi nākošo revanšismu.

Bet vai tas bija tas pūlis, kam šobrīd bija jāizpatīk? Un vai šāda izpatikšana pūlim Latvijai nav bīstamāka par ekonomisko krīzi un demokrātijas apdraudējumiem, pret kuriem šis pūlis it kā tiek virzīts?

Šobrīd valsts labklājība nav atkarīga no tā, ko un kā domā pūlis. Diemžēl. Krīzes apstākļos uzticēt pūlim lemšanu ir ļoti bīstami, jo tad vairāk var paņemt tie, kas spēj vairāk aiznest. Un precedenti jau ir – ar Saeimas ēkā iemestiem ķieģeļiem var mudināt prezidentu šantažēt parlamentu, ar lauksaimniecības tehniku Rīgas ielās var izspiest miljonus Latvijas zemniekiem. Turpinot šādas tradīcijas, ārsti un policisti var arī neko nedarīt, jo tad šausmas pašas pienāks. Bet ko darīt skolotājiem – sagūstīt bērnus un prasīt izpirkuma maksu?

Latvijas valsts izredzes ir tikai tad, ja tiks pieņemti ļoti nepopulāri lēmumi. Un nav šaubu, ka pūlis tos neatbalstīs. Bet vai atbildīgie politiķi būs iedrošināti pieņemt atbildīgus lēmumus, ja viņiem būs vienlaikus jāuztraucas par to, cik valstisks un/vai populistisks attiecīgajā brīdī būs Valsts prezidents?

Šoreiz pārmaiņām ir jānotic nevis tiem, kas patērē, bet gan tiem, kas rada. Latvijas uzņēmējiem ir jānotic rītdienai, lai tiktu atjaunota ražošana un uzņēmumu attīstība. Neticot rītdienai, pat maza bodīte baidās iepirkt preci. Šāda prezidenta dēļ neticu arī viņa nominētajam premjeram un viņa izveidotajai valdībai. Valdis Zatlers, konfrontēdams sevi ar Latvijas politiķiem, mēģina izvairīties no atbildības par Latvijas politikā notiekošo, taču viņa nemākulīgā rīcība viņu padara arvien līdzvainīgāku notiekošajā.

Un vēl. Ja Valdis Zatlers prezidenta amatā nemāk neko citu, kā tikai uztaustīt, kurš pūlis ir šobrīd skaļāks, lai to pēcāk apčubinātu, tad varbūt šo neveiksmīgo lomu tomēr ir iespējams atveidot ar lielāku ticamības sajūtu, īpaši ar to saistītajos tēriņos. Lai arī kā ar mani manipulē, man joprojām nav skaidrs, kā valsts reprezentācijas nolūkos ir iespējams izmantot nesen medijos aprakstīto basketbola grozu Jūrmalas rezidences pagalmā, ko galvenokārt lietojot Valda Zatlera dēls. Vai tad prezidentam algu nemaksā? Un ar ko grozs atšķiras no slavenās Inas Gudeles "zemeņu kūkas"?