Drošība kā prioritāte

Jelgavā populārais interneta portāls Jelgavnieki.lv aizvadītajā nedēļā veica savu lasītāju aptauju: "Kas svarīgāka – personas brīvība vai drošība?" 81% aptaujāto uzskata, ka drošības dēļ var ierobežot personas brīvību, un tikai 19% uzskata, ka demokrātija ir svarīgāka un tās vārdā var upurēt personas drošību. Nezinu, cik objektīvas ir internetā veiktās aptaujas, taču par sabiedrībā valdošajām tendencēs šie rezultāti, manuprāt, liecina.

Domāju, ka ikviens ir norūpējies par savu, par savas ģimenes drošību, lasot kārtējās ziņas par laupīšanas gadījumu pieaugumu, lasot par diriģenta Māra Sirmā piekaušanu viņa dzīvoklī, par aplaupītajiem 15. maršruta trolejbusa pasažieriem u. c. Taču pat fiziskas bailes, kā izrādās, nav pietiekama motivācija, lai sāktu rīkoties.

Pat pretēji. Ir pietiekami daudz vieglprātīgu iedzīvotāju, kas cer, ka apzags un aplaupīs ne jau viņus, bet tos budžus, kam naudas it kā ir vairāk. Un jo vairāk tos budžus aplaupīs, jo labāk, jo tad, iespējams, vara aizdomāšoties, ka kaut kas jāmaina. Cilvēki attaisno laupītājus, jo viņi taču rīkojas, nonākuši bezizejā, un neesot vainojami pie tā, ka vara viņus tik tālu novedusi. Jauno Robinu Hudu rīcība tiek attaisnota.

Uz notiekošo vienaldzīgi nevar noskatīties arī policisti. Viņus ne tikai neuzmundrina cīņā ar noziedzību, bet daļa sabiedrības pat tīksminās par to, ka policija cieš no plānotās budžeta samazināšanas. Tāpēc privātās sarunās ir dzirdēts, ka policijas vidē ir cilvēki, kas alkst vēl lielāku šausmu, lai tad sabiedrība beidzot saredzētu, ko nozīmē dzīvot bez policijas. Cik vēl diriģentu jāpiekauj, lai mainītos gan politiķu, gan policistu, gan arī sabiedrības attieksme?

Tā ir tāda vergu un noziedznieku domāšana: redzēt policistā nevis sargu, bet gan ienaidnieku. Iespējams, pārāk daudzi cilvēki joprojām ir slēptie likumpārkāpēji. Arī es esmu braucot ātrumu pārsniedzis un nevietā automašīnu atstājis. Un, saņemot sodu, esmu bijis pat sašutis, taču tomēr apzinos, ka policists ir rīkojies arī manās interesēs.

Ir vēl arī tie, kas uzskata, ka drošība ir prioritāte, taču paši nav līdzatbildīgi par tās nodrošināšanu, jo par to taču esot jāatbild valdībai, pašvaldībai un policijai. Protams, vai pēc tam, kad nelaime notikusi, vairs ir tik ļoti būtiski noteikt, kas bijis visvainīgākais? Es, piemēram, vakar sapulcināju savus kaimiņus, lai kopīgi pārrunātu, kā mēs varam cits citam palīdzēt, lai būtu drošāk dzīvot. Jau ir vieglāk.

Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais