Domāju, ka neviena no līdz šim dibinātajām valsts institūcijām nav izveidota kaitnieciski. Tai ir bijusi kāda ideja vai vajadzība. Un ikviena likvidācija būs sāpīga kādam.
Taču, cietējus būtu iespējams pat motivēt, ja viņi izprastu kopīgo mērķi, kam upurēts. Taču saistībā ar budžetu nav skaidri definētas prioritātes un no tā izrietošās konsekvences. Un rodas jaunas netaisnības un ar to saistītās negācijas. Nauda tiek atņemta nevis tur, kur tā mazāk lietderīgi tērēta, bet gan tiem, kas neprot skaļi kliegt, kam pietrūkst nekaunības protestēt, kuriem nav tik spēcīgu lobiju un kuru intereses nav kādas partijas vai grupas savtīgo interešu sarakstā.
Arī es vēlos, lai tiek finansēti Latvijas sportisti, lai pietiek naudas teātriem un kultūras pasākumiem, lai vides aktīvisti var smelties naudu savām iniciatīvām, lai darba inspekcija konsultē darba ņēmējus, lai kāds kontrolē veikalā nopērkamās preces, lai no valsts budžeta tiek finansētas informatīvās sociālās kampaņas, lai sabiedriskais transports maksā tikai 1/3 no tā pašizmaksas, lai Latvijai ir vēstniecības visās valstīs utt. Vai tad slikti? Tas viss ir vajadzīgs, taču – vai tieši šobrīd, kad naudas nav, un izskatās, ka vēl nebūs vismaz pāris gadu.
Es šobrīd kā prioritāras noteiktu tikai trīs jomas – drošību, izglītību un sociālo jomu, pārējām piedāvājot pārpalikumu, ja tāds vispār ir. Un nevis otrādi, kā tas ir līdz šim.
Ar drošību es saprotu gan policistus, gan ugunsdzēsējus, arī tiesu sistēmu, kā arī preventīvos pasākumus, lai mazinātu noziedzību. Cilvēki vēlas redzēt policistus uz ielas un ķerot zagļus, nevis krustojumos, gaidot kreisā pagrieziena braucējus, aizbildinoties, ka bez degvielas jau neko citu sakarīgāku nevar paveikt. Un rodas bezizeja – šādai policijai naudu dot negribas, bet citas jau nav un arī nebūs.
Sociālajā jomā prioritāte ir gan pensijas, gan māmiņu un invaliditātes pabalsti, gan arī veselības aprūpes finansējums. Apzināti te neminu bezdarbnieku pabalstus, jo šobrīd būtu jāveido dotētas darba vietas, nevis jāmaksā naudu cilvēkiem par nekā nedarīšanu. Savukārt tādas lietas, kā sieviešu un vīriešu vienlīdzības veicināšana, geju darba tiesības un citas valsts bagātības izpausmes var nedaudz pagaidīt.
Izglītībā ir jānodrošina, ka stabili un visiem valsts bērniem pieejami darbojas pirmsskolas iestādes un skolas, kuras turklāt vienlaikus ir arī kā sava vecuma bērnu ārpusmācību aktivitāšu centrs. Un tikai tad, kad tas ir paveikts, tad var domāt arī par citiem tēriņiem, tajā skaitā augstākajai izglītībai, zinātnei, lielajam sportam u. c.
