Aizvadīto nedēļu kopā ar ģimeni pavadīju Zviedrijā slēpojot. Jau atkārtoti izvēlējos Idre Fjallu, jo tā sevi pozicionējusi kā īpaši draudzīgu vietu ģimenēm ar maziem bērniem.
Te ir gan Skandināvijas stāvākais kalns, kur šonedēļ notika galvu reibinoša ātruma nobrauciena sacensību Pasaules kausa posms, kad pa taisnu posmu sportisti sasniedz pat 200 km/h, gan arī garās un bērniem tik ļoti draudzīgās zaļās un zilās trases. Te ik dienu var uzņemt 10 000 atpūtnieku, pārsvarā te cilvēki paliek uz nedēļu, taču ir arī tādi, kas atbrauc tikai uz nedēļas nogali. Ziemas sezonā te visas ziemas mājiņas ir izpārdotas. Puse atpūtnieku nav no Zviedrijas, bet gan no Dānijas, Vācijas, Nīderlandes, arī no Baltijas.
To visu stāstu tāpēc, ka pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās te esot bijis ļoti atpalicis un depresīvs rajons. Iepriekš galvenais ienākumu avots te bijušas raktuves un arī koku izciršana. Kad raktuves iztukšotas un koki izcirsti, vietējie bija spiesti domāt, kā dzīvot tālāk. Un tika pieņemts lēmums – izveidot kolektīvo saimniecību, lai apsaimniekotu tuvējo, iepriekš slēpošanai neapgūto kalnu.
Tika izveidots kolhozs. Iesaistot un motivējot vietējos iedzīvotājus, kuriem te iepriekš bija savi zemes plašumi, mājas, savi plāni un savs skatījums uz nākotni. Viņi ne tikai spēja novērtēt tā brīža situācijas perspektīvas neesamību, bet arī spēja vienoties par to, ko darīt.
Atpūtniekiem patīk, ja par viņiem ir padomāts ik sīkumā, un to var panākt tikai tad, ja arī vietējie iedzīvotāji aktīvi līdzdarbojas, jo viņi ir tie, kas piedāvā izbraucienus ar suņu vai ziemeļbriežu pajūgiem, vietējās saunas, atvēl savus zemes īpašumus sniega motociklu safari u. c. Latvijā diemžēl bieži ir tā, ka tūrisms ir atbalstāms tikai tad, ja nauda ienāk paša kabatā, bet izmantotas tiek kaimiņa zemes platības un iespējas.
Lai gūtu panākumus, ļoti nozīmīga ir mērķauditorijas noteikšana, jo, piemēram, Latvijā ir pārāk daudz atpūtas vietu, kas piedāvā visu un visiem, taču nav saistošas nevienam. Idre Fjalla ir izvēlējusies ģimenes ar bērniem un nemaz necenšas piesaistīt aktīvus jauniešus un atraktīvus slēpotājus. Un iespējams, tieši tāpēc ir tik pieprasīta.
Kā ir Latvijā? Vai ir kaut vai viena vieta, kur iespējamo panākumu vārdā kaimiņi būtu apvienojušies kopīgam projektam? Visa jūras mala ir piebāzta ar savstarpēji konkurējošām viesu mājiņām. Kā pozitīva tendence minama vien Žagarkalna un Ozolkalna sadarbība Cēsīs, taču tas ir pārāk niecīgs piemērs uz plašās Latvijas iespēju fona.
