11. februāra rītā intervijā Latvijas Radio zemkopības ministre Laimdota Straujuma neslēpa savu sarūgtinājumu par 8. februārī ES līderu sanāksmē panāktās vienošanās rezultātiem.
Jautājumā par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu Baltijas valstis nebija vienotas. Laimdota Straujuma: «Lietuva un Igaunija pateica, ka tās apmierina šis budžets, un mūsu premjers Valdis Dombrovskis cīnījās viens pats.»
Valdis Dombrovskis pat esot spēris izmisuma soli un lūdzoties teju nokritis ceļos Vācijas kancleres Angelas Merkeles priekšā. Taču Berlīne, kurai, pateicoties Roberta Ķīļa reformām, turpmāk ir atdotas tiesības izlemt, kuras augstskolu programmas būs slēgt, bet kuras atstāt Latvijā, palika nepielūdzama. Latvija saņem pietiekami, un žēlastības dāvanu nebūs.
Kā apgalvo zemkopības ministre, Ministru prezidentam vienu brīdi bija doma pirmo reizi Latvijas vēsturē ar veto apturēt Eiropas Padomes lēmumu. Taču dūšas nepietika: «Mēs rēķinājām, kā izskatītos, ja būtu veto. Premjers tam bija ļoti tuvu!»
Bijām ļoti tuvu pasaules rekordam, bet beigās tomēr nelēcām! Triju Zvaigžņu ordeni par nesasniegtu pasaules rekordu, par lēcienu, kas netika veikts.
Publiskajā telpā tiek akceptētas divas lietas. Pirmā – premjera atteikšanās izmantot veto ir nopirkta par 67 miljoniem eiro. Tas ir izcils panākums – Latvijas lauku attīstībai papildus piešķirti 67 miljonus eiro. Lūk, ko mēs panācām. Patiešām, kā liecina EP lēmums, «dažas dalībvalstis, kas to lauksaimniecības sektoros saskaras ar īpašām strukturālām problēmām vai kuras ir ieguldījušas būtiskas investīcijas efektīvā 2. pīlāra izdevumu īstenošanas sistēmā», ir saņēmušas papildu līdzekļus – papildus Itālijai ir piešķirti 1500 miljoni eiro, Francijai – 1000 miljoni eiro, Austrijai – 700 miljoni eiro, Somijai – 600 miljoni eiro, Spānijai – 500 miljoni eiro, Portugālei – 500 miljoni eiro, Slovēnijai un Zviedrijai katrai 150 miljoni eiro, Īrijai un Lietuvai katrai 100 miljoni eiro, Latvijai 67 miljoni eiro, bet Igaunijai – 50 miljoni eiro. Mazākas summas piešķirtas arī citā valstīm.
Beidzot mēs ielikām kloķi Igaunijai. Mums –
67 miljoni eiro, bet eiro steidzīgajiem igauņiem tikai 50 miljoni eiro. Tiesa, šampanieti dzert ir pāragri, jo šis sadalījums ir tikai uz diviem gadiem. EP dokumentā teikts: «Šo noteikumu minētajām dalībvalstīm turpinās piemērot līdz 2016. gadam, kad to vēlreiz izvērtēs.»
Otrā tēma ir, kā Latvijas panākumi un Latvijas sniegums tiek rēķināts attiecībā pret aizvēsturisku projektu. Pavisam cita aina ir, salīdzinot Latvijas iegūto ar to, kas mums bija iepriekšējā plānošanas periodā 2007.–2013. g.
LNT ziņu dienests (9.02.) aprēķināja panāktā rezultāta izdevīgumu Latvijai. Ja salīdzina Latvijai piešķirtos kohēzijas līdzekļus, tad 2007.–2013. g. Latvijai bija iedalīti 4,6 miljardi eiro. 2014.–2020. g. posmam Latvijai ir iedalīti aptuveni par 10% mazāki kohēzijas līdzekļi – tikai 4,23 miljardi eiro. Lauku attīstībai samazinājums ir vēl lielāks. 2007.–2013. g. Latvijai bija iedalīti 1,07 miljardi eiro. Savukārt nākamajā septiņgadē tikai 0,86 miljardi eiro.
Protams, zināms pieaugums būs platību maksājumos, taču arī ar šo pieaugumu Latvijas lauksaimniecības zemju īpašnieki saņems tikai 34% no ES vidējā maksājuma par hektāru ar solījumu līdz 2020. gadam palielināt šo rādītāju līdz 75%.
Salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, Latvijai izdevās panākt vissliktāko ES budžeta naudas saldo. Latvijai starpība starp iemaksām un saņemamo finansējumu ir 3000 eiro uz vienu iedzīvotāju, Lietuvai šis rādītājs ir 3406 eiro uz vienu iedzīvotāju, bet Igaunijai – 3336 eiro uz vienu iedzīvotāju. Latvijas valdība neprot aizstāvēt savu iedzīvotāju intereses tik labi kā mūsu kaimiņi.
No ES Padomes galotņu samita ir skumja morāle. Argumentam, ka mums jāstājas ES vai eirozonā, lai piedalītos lēmuma pieņemšanā, ir jēga tikai tad, ja mūsu politiķu kvalitāte ir atbilstoša, ja politiķi spēj atrast sabiedrotos un panākt labvēlīgu lēmumu mūsu interesēm. Ar tik vārgu ārpolitikas komandu mums ir pāragri stāties eirozonā. Mūsējie pagaidām prot tikai rādīt dūri, slēpjot to kabatā, un klusi norīt apvainojumu. Nav jēgas stāties eirozonā vai citās ES mehānismā, kamēr mēs neesam sagatavojuši jaunu politiķu paaudzi, kas spēs ne tikai pildīt svešu diktātu, bet arī panākt, lai mūsu intereses ievērotu.