17. decembris bija diena, kad, paklausot Rīgas mēra Nila Ušakova aicinājumam, atstāju auto stāvvietā un izmantoju iespēju braukt Rīgas sabiedriskajā transportā, uzrādot auto tehnisko pasi. Dienas vidū, ejot pa Dzirnavu ielu un vērojot, kā automašīnas maļas pa sniega putru padsmit centimetru biezumā, es sapratu, ka mans un vēl citi auto šeit šajā mirklī tikai palielinātu haosu.
Rīgas domes vadītāja politika, samazināt autotransporta intensitāti Rīgas centrā liela sniega laikā, ir apsveicama. Izvēlētais līdzeklis neprasīja lielu resursu izlietojumu un bija efektīvs instruments. Rīgas domes opozīcijas (Jānis Mārtiņš Skuja, RD frakcijas Demokrātiskie patrioti priekšsēdētājs – Latvijas Radio, 18. decembris) alternatīvais priekšlikums – lielu sniegputeņu laikā ļaut bez maksas izmantot sabiedrisko transportu māmiņām ar ratiņiem – ir vairāk nekā dīvains. Visu cieņu māmiņām, kuras izlems pie mīnus temperatūras sniegputeņa laikā kopā ar zīdaini izmantot opozīcijas sniegto iespēju, bet šāds priekšlikums satiksmes intensitāti nekādā mērā neatslogotu. Pekinā, Atēnās un daudzās citās pilsētās līdzīgos gadījumos lietotais risinājums ir cits. Tiek ieviests pagaidu aizliegums braukt ar auto atkarībā no reģistrācijas numura zīmes pēdējā cipara. Pirmajā sniegputeņu dienā drīkst braukt tikai auto, kuriem numura zīmes pēdējais cipars ir nepāra, bet otrajā puteņa dienā drīkst braukt tikai auto, kuriem numura zīmes pēdējais cipars ir nulle vai pāra skaitlis.
Ideja, kā samazināt satiksmes intensitāti liela sniega laikā, ir klasisks piemērs, kā realizēt konkrētu politiku.
Savukārt, klausoties Latvijas valdības koalīcijas gaudu dziesmas par to, ka Ušakova gājiens ir populisms, jo, risinot transporta problēmas sniegputeņa laikā, tiek aizmirsti vistrūcīgākie iedzīvotāji, tomēr ir jāatgādina, uz kādiem principiem balstās pašreizējo labējo līderu izpratne par politiku. Latvijas neoliberālais klans ar jēdzienu politika saprot ļoti primitīvu shēmu apkopojumu. Ja vēlētāji izvirza kādu problēmu, tad tā ir nevis jārisina, bet jāizmanto, lai izsludinātu jaunu iepirkumu. Ja rodas ilgtermiņa problēma, tad ir noteikti jābūvē liela ēka, jāizveido štatu saraksts un jāsāk apgūt lieli budžeta vai ES finanšu resursi.
Ja no šīs dāsnās valsts naudas plūsmas kaut kas paliek pāri, tad nākamā politika ir lemt, kuras sabiedrības grupas saņems žēlastības dāvanas pabalstu izskatā. Jebkura cita politika tiek pilnīgi nesaprasta un noraidīta.
Ušakova priekšlikums ar brīvbiļetes piedāvāšanu sabiedriskajā transportā uzpirkt autovadītājus, lai tie nebrauktu sniegputeņa laikā, ir attiecināms uz sabiedrību, kurā vienīgais instruments ir tirgus ekonomikas stimuli.
Sabiedrībā, kurā iedzīvotāji uzticas varai, bet vara – iedzīvotājiem, šāda uzpirkšana nebūtu vajadzīga. Pietiktu ar sabiedrības līdera aicinājumu attiecīgajā dienā atturēties no nevajadzīgiem braucieniem. Tikai Latvija vēl ir tālu līdz šādam ideālam. Pāriet uz idejām par kopēju sadarbību būs grūti.