Reālās nabadzības vaibsti Latvijā

Kad PSRS impērija sabruka un valstu statusu ieguva bijušās savienotās republikas, atklājās, ka tradicionālā valstu klasifikācija, kad valstis sadalīja trīs grupās: attīstītās, vidēji attīstītās un nabadzīgās valstis, – īsti nav piemērojama attiecībā pret bijušajām sociālisma zemēm.

Pēc IKP līmeņa uz vienu iedzīvotāju, 20. gadsimta 90. gadu sākumā Krievija, Latvija un citas bijušās republikas bija jāpieskaita pie nabadzības valstīm, jo IKP bija relatīvi zems. Taču, rēķinot tādus rādītājus kā dzīves ilgums, lasītprasme un izglītības līmenis (šie rādītāji tiek iekļauti Apvienoto Nāciju Organizācijas izmantotajā Tautas attīstības indeksā – Human Development Index), bijušās PSRS republikas vairāk līdzinājās pasaules attīstītākajām valstīm. Pēc IKP uz vienu iedzīvotāju jābūt trešajā pasaulē, bet pēc izglītības līmeņa – pirmajā!

Krievija, Latvija, Baltkrievija, Igaunija un Lietuva iekļāvās vecajā shēmā. Tika izteikti priekšlikumi atdalīt jēdzienus bagātība – nabadzība no jēdzieniem attīstība un neattīstība. Proti, var dalīt pasaules valstis četrās grupās: bagātas un attīstītas (Rietumeiropa, Japāna, ASV, Austrālija), bagātas un neattīstītas (naftas ieguvēju valstis), attīstītas un nabadzīgas (bijušas sociālisma valstis) un neattīstītas un nabadzīgas (gandrīz visa Āfrika).

Šī anomālija izskaidro, kāpēc dažādu ANO lietoto metodiku un koeficientu izmantošana, vērtējot Austrumeiropu vai Baltiju, nesniedza objektīvus rezultātus.

Latvijā dziļās auzās iebrauks ikviens pētnieks, kurš mēģinās mikroekonomikas līmenī analizēt Latvijas mājsaimniecības, izmantojot tikai VID datus vai oficiālo statistiku. Mikroekonomikas līmenī Latvijā ir ļoti iespaidīga pelēkā ekonomika un ļoti augsts pašražojošais sektors. Sākoties krīzei, Latvijā daudzviet (pat probācijas dienestā) ir četru (nevis piecu) darbdienu nedēļa. Tie, kas brīvdienas un brīvās darba dienas pavada ģimenes dārziņā, var nodrošināt sev lielāko daļu pārtikas (kartupeļus un dārzeņu pilnībā) nevis ar pirkumiem veikalos, bet ar savu darbu. Latvijas mazpilsētās ikviens faktiski strādā divos darbos – legālajā sektorā un audzējot pārtiku sev.

Šie ir apsvērumi, kāpēc ikvienam, kuram ir ilgstoša pieredze Latvijas mikroekonomikas līmeņa darbā, piemēram, Valsts prezidentam, būs visai grūti dot viennozīmīgu atbildi, kad kāds sāk žonglēt ar oficiālās statistikas cipariem un no tiem rēķinātiem koeficientiem, neizprotot to sarežģīto ekonomikas ainu, kuru skaitļi neatsedz pilnībā.

Tas pats attiecas uz klasisko nabadzības vērtējumu. Rietumeiropas un trešās pasaules nabadzīgajiem nav kaut cik vērā ņemamu īpašumu un ir nepietiekami ienākumi. Latvijas apstākļos šādas nabadzības metodikas akla kopēšana nesniegs objektīvu situācijas raksturojumu. Latvijā ir pat pretēji. Ir gadījumi, kad visnabadzīgāk dzīvo tie, kuriem jau tā trūcīgie ienākumi ir jānovirza īpašumu uzturēšanai un īpašumu nodokļu nomaksai. Pētnieki, kas mēģinās Indijā aprobētu metodiku lietot arī Latvijā, ar šausmām atklās, ka graustos dzīvo gan patiešām nabadzīgie, gan miljonāri, kuriem šie grausti patiesībā pieder...

Rietumu un arī Austrumu pasaulē īpašumi pamatā pieder tiem, kam ir lielāki ienākumi un kam ir prasmes un māka īpašumus transformēt ienākumos. Latvijā ir citādi. Forma, kādā Latvijā notika īpašumu denacionalizācija, ir izveidojusi sabiedrību, kurā nav izteiktas noslāņošanās šķirās. Ir skaitliski neliels ļoti bagāto slānis, ir skaitliski neliels patiešām ļoti nabadzīgu cilvēku slānis un ir ļoti liels vidēji nabadzīgo slānis. Vienlaikus nav arī principiālu šķirisku konfliktu, neraugoties uz dažu vadošo politisko spēku centieniem uzkūdīt nabagākos izrēķināties ar bagātajiem.

Latvijas nabadzības specifiskās iezīmes ir grūti pamanāmas no nama logiem Brīvības bulvārī 36. Toties Latvijas nabadzības specifika ir ikviena pašvaldības ikdienas darba sastāvdaļa. Tieši tāpēc ikviens pašvaldību vadītājs sapratīs, ka siltuma tarifa lielums ir svarīgāks par Džini indeksiem, ka reāla siltuma tarifa lielums vairo nabadzību, bet abstrakta cīņa ar Džini indeksiem ir darbības imitācija.

Lai mazinātu prognozējamo nabadzību, akūta vajadzība ir siltuma tarifu korekcija, un visātrākais ceļš ir samazinātās PVN likmes piemērošana siltuma tarifiem. Tikai patiesās vajadzības ir viegli nepamanīt, kad kā valdības vienīgais uzdevums ir noteikts slavinošu tekstu klāstīšana starptautiskā līmenī par Latvijas īpašo ceļu krīzes pārvarēšanā. Latvijas īpašais ceļš bija lielas sabiedrības daļas iedzīšana nabadzībā. Ja tagad tiek oficiāli paziņots, ka krīze ir pārvarēta, tad valdības pirmais uzdevums ir palīdzēt izkļūt no nabadzības tiem, kuri tur tika iedzīti, lai pārvarētu krīzi.