Pirms valsts budžeta pieņemšanas opozīcija mēģināja pagriezt likumdošanas politiku iedzīvotāju vairākuma interesēs. Taču Saeimas vairākums 1. novembrī nobalsoja vispār nenodot izskatīšanai komisijās Zaļo un zemnieku savienības frakcijas izstrādātos grozījumus likumā Par pievienotās vērtības nodokli. Grozījumi paredzēja samazināt PVN par siltumenerģijas piegādi iedzīvotājiem no pašreizējās 12% likmes līdz 5%.
Saeimā visradikālāk pret ierosinājumu īstenot konkrētu politiku iedzīvotāju maksātspējas uzlabošanā iebilda Reformu partija, kuras deputāts Vjačeslavs Dombrovskis deklarēja, ka PVN nevar samazināt, jo tad no mazākiem siltuma rēķiniem labumu gūs ne tikai pensionāri, bet pat oligarhi un pat tie, kam ir ļoti augsti ienākumi. Vjačeslavs Dombrovskis bija nepielūdzams: «Piedodiet, šī valsts nav tik bagāta, lai šādi šķērdētu naudu!» Tātad, lai viens vai divi Latvijas oligarhi nepriecātos par zemiem siltuma rēķiniem, visiem Latvijas pensionāriem (pusmiljonam) nākamgad būs jāmaksā par 7% lielāki rēķini par siltumu nekā tad, ja reformisti neiebilstu pret šo likumprojektu. Tā vien šķiet, ja kāds Latvijā sāks veikalos pārdot lētu maizi, tad reformisti kāps Saeimā un aicinās to aizliegt, jo lēto maizi taču varēs nopirkt arī oligarhi un, saēdušies lēto maizi, varēs kļūt vēl ietekmīgāki.
Jāsaka, šādu antitautisku koalīcijas politiku netieši atteicās atbalstīt pat nacionālā bloka deputāti, kuri balsojumā atturējās.
31. oktobrī Valsts prezidents paziņoja, ka nodokļu politika Latvijā šobrīd jau ir apstiprināta un tā neparedz samazināt PVN likmes apkurei.
Var, protams, ironizēt, ka prezidents ir informējis sabiedrību, ka, apejot Saeimu un, iespējams, pārkāpjot Satversmi, kāda uzurpatoru grupa ir noteikusi nekad nemaināmu nodokļu politiku un tāpēc to demokrātiski ievēlētie likumdevēji vairāk nekad nedrīkstēs mainīt.
Tomēr valdošas koalīcijas un opozīcijas nostāja jautājumā par PVN siltumam iezīmēja atšķirīgas intereses attiecībā uz iedzīvotāju labklājību, jo šogad būtiski palielinājās siltuma tarifi.
Plānots, ka siltumenerģijas tarifi Rīgā šā gada pēdējā ceturksnī būs par 20,4% augstāki nekā 2011. gada pēdējā ceturksnī. Savukārt 2013. gada pirmajā ceturksnī rīdziniekiem būs jāmaksā par 6–7% lielāka maksa par siltumu nekā šā gada sākumā. Ja 2012./2013. gada apkures sezona būs tikpat auksta kā iepriekšējā, tad rīdziniekiem un citu pilsētu iedzīvotājiem par siltumu būs jāmaksā būtiski vairāk.
Šis ir ekonomiskais pamatojums priekšlikumiem par PVN samazinājumu. Samazinot PVN par siltumenerģijas piegādi iedzīvotājiem no pašreizējiem 12% likmes līdz 5%, tiks panākta situācija, ka nākamgad rīdziniekiem maksa par apkuri paliks tāda pati kā šogad.
Nesamazinot PVN apkurei, lielo pilsētu iedzīvotāju ekonomiskie apstākļi nākamgad būtiski pasliktināsies. Vienotības un reformistu atbalstītā politika nozīmēs lielākus izdevumus par apkuri visiem rīdziniekiem. Savukārt naudas daudzums, kas nākamā gada pirmajā pusē tiks tērēts par citām precēm un pakalpojumiem, būs mazāks nekā šogad, atstājot negatīvu iespaidu uz visiem Rīgas un lielo pilsētu biznesa segmentiem.
Koalīcijas politika ir skaidra – izraisīt vieglu krīzi Rīgā un lielajās pilsētās nākamā gada sākumā, lai veidotos neapmierinātība ar lielo pašvaldību vadību. Ja lielajās pilsētās nebūs problēmu, tad ir pamats domāt, ka vēlētāji atstās pie varas pašreizējos Rīgas, Ventspils un citu pašvaldību vadītājus. Ja valdība ar budžeta griezieniem inducēs neapmierinātību opozīcijas pārvaldītajās pašvaldībās, tad koalīcijai ir cerības atbīdīt no varas šā brīža vietējos līderus. Protams, ja Vienotības un reformistu politiķi nekautrēsies priekšvēlēšanu gaitā rupji un ciniski izmantot visus valdībai pieejamos administratīvos resursus. Īpaši svarīgi ar nodokļu politiku iedzīt cilvēkus izmisumā (bet vainu par problēmām uzveļot pašvaldību vadībai) ir reformistiem. Reformistu izgāšanās nākamā gada pašvaldību vēlēšanās izvirzīs jautājumu, cik leģitīma ir vēlētāju uzticību zaudējušas partijas atrašanās valdībā vispār.
Šādos apstākļos opozīcijai nebūs citu variantu, kā saukt vārdos visus tos politiķus, kas savus vēlēšanu panākumus mēģina veidot uz cilvēku nabadzības pieauguma rēķina.