Pasaulslavenais amerikāņu rakstnieks Kurts Voneguts (1922–2007) savā pirmsnāves grāmatā Cilvēks bez dzimtenes (A Man Without a Country) pauda patiesu apbrīnu par Amerikas publisko bibliotēku darbiniekiem.
«Ja tā Amerika, kurus es mīlu, vairāk nav atrodama Baltajā namā, Augstākajā tiesā, Senātā, Pārstāvju palātā vai plašsaziņas līdzekļos, tā joprojām eksistē. Amerika, kuru es mīlu, manī raugās no mūsu publisko bibliotēku ieejas.»
Kas tad bija par cēloni, ka izcilais rakstnieks pirms nāves veltīja sajūsmas pilnus vārdus tieši Amerikas bibliotekāriem? Kurta Voneguta atbilde ir paradoksāla. Atbalsts tiek pausts «ne tika par to, ka bibliotekāri nepieļāva grāmatu dedzināšanu». Ne tikai par to, ka Amerikas bibliotekāri saglabāja pieejamas tās grāmatas, kuras citi centās izņemt no bibliotēku plauktiem. Galvenais! Amerikas bibliotekāri izturēja antidemokrātisko spiedienu, jo «Amerikas publisko bibliotēku darbinieki atteicās izsniegt policijai informāciju par tiem, kas lasa nevēlamas grāmatas». Kurts Voneguts demokrātijas balstu saskata apstākli, ka informācija par to, ko ikviens no mums lasa publiskajās bibliotēkās, nedrīkst būt pieejama varai. Atteikšanās no šā principa ir solis virzienā uz totalitārismu. Tas ir ceļš uz totālu kontroli pār domam, ceļš uz Džordža Orvela aprakstīto antiutopiju (grāmata 1984) ar domu kontroles dienestiem un domu noziegumiem. Tikai Kurts Voneguts savu dzīvi nodzīvoja, pirms internets ienāca ikvienā mājā. 20. gadsimtā cilvēka logs uz pasauli atvērās, pārkāpjot bibliotēkas slieksni. Tagad logs uz pasauli atveras, ieejot interneta pārlūka meklētājā, kas ļauj ieiet daudz plašākā informācijas krātuvē, nekā spēj nodrošināt pat pasaule vislielākā bibliotēka, un ieeja publiskā grāmatu un informācijas krātuvē ir ikvienā datorā.
Kas tad ir mainījies starp Kurta Voneguta laikmetu un šodienu? Lasītāju kartīšu informācijas analogs, kuru noslēpumu kādreiz varēja aizsargāta Amerikas un citu valstu bibliotekāri, tagad glabājas ikvienā datorā. Tie, kuri pārvalda informācijas izzagšanas tehnoloģijas, spēj nozagt un izlikt publiskai apskatei ikviena cilvēka informācijas meklējumus, padarot tos pieejamus varai un jebkuram pretiniekam.
Pagājušajā nedēļā Latvijā bija vērojams pirmais gadījums, kad ļoti daudzi manā apkārtnē esošie visdažādāko uzskatu un vecuma cilvēki rīkojās apbrīnojami vienādi. Viņi atteicās lasīt un atvērt pietiek.com publiskoto kāda deputāta interneta meklējumu sarakstu. Kad jautāju, kāpēc, tad izrādījās, ka atbilde nav meklējama tikai un vienīgi ētikas zelta likumā – nedarīt citiem to, ko nevēlies, lai darītu tev.
Cilvēki pauda viedokli, ka ir pārkāpta ļoti būtiska robeža. Manuprāt, šajā gadījumā ir rupji un ciniski pārkāpta tā demokrātijas robeža, kuru antidemokrātijas uzplūdu laikā spēja nosargāt Amerikas bibliotekāri.
Vai ir pieļaujami, ka cilvēks, kurš ļoti daudziem ir netīkams, kurš tikko nonāca konfliktā ar abortu ideologiem, kurš izteica kritiku par tautas iznīcināšanas tendencēm Vienotības sagatavotajā valsts budžetā, tiek kompromitēts, izmantojot metodes, kas pārkāpj robežu, kuru patiesi demokrātiska sabiedrība nepārkāpj pat kritiskos globālu konfliktu apstākļos. Amerikas bibliotekāri atteicās sniegt informāciju par tiem, kas lasa kreisa satura grāmatas aukstā kara kulminācijā, kad PSRS bija ļaunuma impērija un Amerikas sabiedrība mobilizējās nosargāt Rietumu vērtības pret padomju spiedienu. Taču jautājums nav tikai par ētiku, jautājums arī ir par to, vai jebkurš šķietams likuma vai ētikas standartu pārkāpums ir pietiekams, lai attaisnotu Latvijas Satversmē garantēto tiesību ievērošanu pret šķietamo vainīgo: «Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību (96. pants), ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību (99. pants).»
Mūsu informācijas pieprasījumi ir korespondence – tie ir informatīvi sūtījumi interneta meklētājam, gaidot konkrētu atbildi!
Sabiedrība ir pieņēmusi, ka gadījumos, kad tiek būtiski apdraudēta sabiedrības drošība – terorisms, liela mēroga korupcija, smagi noziegumi pret personu utt. –, jebkura informācija par ļaundariem ir jāizmanto, lai sabiedrības apdraudējums tiktu novērsts, bet vainīgie saņemtu taisnīgu sodu.
Vai tieši tādas pašas metodes ir pieļaujamas pret cilvēkiem, kas šķietami ir veikuši sīkus un nebūtiskus pārkāpumus vai pauduši no vairākuma atšķirīgas domas un atšķirīgu seksuālu interesi?
Mana atbildē ir: nē!
Mūsu demokrātiskās brīvības balstās uz to, ka citiem nav tiesību (Satversmes 96. un 99. pants) rakāties mūsu slēptākajās domās vai mūsu ceļā patiesības meklējumos.
Ko darīt, ja valstī ir valdība, kurai nerūp demokrātijas vērtības un kuras vienīgais mērķis ir propagandēt nacionālās valūtas nomaiņu?
Sabiedrībai pašai ir jāsāk sevi aizstāvēt! Liela daļa to jau ir sākusi darīt! Mums visiem kopā ir jāuzņemas tās funkcijas, kuras veica Amerikas bibliotekāri, neļaujot pārvērst ASV par antidemokrātisku impēriju. Mēs varam atteikties lasīt, atvērt un lejuplādēt klaji neētisku informāciju. Mēs varam atteikties diskutēt un apspriest to dienaskārtību, kuru mums uzspiež informācijas zagļi, kam ir pieejamas tehnoloģijas izzagt mūsu korespondenci no datoriem, lai ar zagtas informācijas publiskošanu dzītu uz priekšu savu netīro politiku.